Kategorija ‘Sadzīve’

Kāda Zviedrija bija man.

Jau pāris dienas esmu atpakaļ no Zviedrijas. Gatavojos, gatavojos kamēr nogatavojos uzrakstīt pēdējo ierakstu par to kā ir tad, kad visi apkārtējie runā citā valodā un vari atrast sevi situācijā, kad līdz semestra beigām ir palikuši vien divi mēneši, bet nevienu no trīs kursiem neesi nolicis. Tādos brīžos tu aizdomājies ko tu dari šeit un kādēļ vispār centies (vismaz minimālā līmenī) apgūt tevis izvēlēto profesiju. Bet par visu pēc kārtas… Un tikai ievads sanāca tāds depresīvi patiess. Turpinājums ir pozitīvi patiess.

Kāda ir Zviedrija? Uz šo jautājumu neviens izņemot tevi pašu nespēs atbildēt. Es varu pastāstīt kāda Zviedrija bija man. Man viņa bija mierīga, patiesa un (akadēmiskām, dzīves) zināšanām bagāta. Es pēc šī semestra palielināju savu dzīves un vērtību skalu tādā diapazonā kā to noteikti nebūtu izdarījis nomācoties visus gadus ViA. Personīgi man šī apmaiņas programma bija vairāk kā pārbaudījums. Zinu, ka ERASMUS’am jābūt nevis pārbaudījumam, bet izklaidei, jauniem draugiem, ballītēm, taču man tas viss nedaudz izpalika. Es vienkārši neizvēlējos šīs lietas. Iespējas un apstākļi bija ļoti draudzīgi, taču man šis semestris bija savādāks. Protams, ka ieguvu jaunus draugus, atpūtos, taču ļoti daudz laika pavadīju savā pāris desmitu-kvadrātmetru lielajā dzīvoklītī ar bāra galdu, krēsliem. Paturpinot „pārbaudījuma” tēmu noteikti visiem, kas grib doties apmaiņas studijās vismaz domu līmenī jāpieļauj doma, ka pastāv iespēja arī „izkrist” kādā no kursiem, tādēļ nepieļaujiet manu kļūdu un paņemiet „rezerves” kursus. Man sākumā likās, ka tāda iespēja kā „izkrist” nemaz nav pieejam iespējamo opciju skaitā un varbūt tieši šī iemesla dēļ arī izkritu vienā no četriem kursiem un nākamajiem diviem eksāmeniem, kurus pārliekot kaut nedaudz vērsu par labu šo situāciju. Ja taisies braukt uz kādu no skandināvu valstīm tad rēķinies, kad ar cilvēkiem no šīm valstīm ir grūtāk komunicēt. Šiem nāciju pārstāvjiem ir aukstais, bloķējošais raksturs, to saka viņi paši un tas nav tikai mīts. Pieļauj iespēju arī, ka, piemēram, Ziemassvētkos un kādās citās brīvdienās tu būsi tālu no saviem tuvajiem un mīļajiem un, piemēram, Ziemassvētku vakars būs tik pat „parasts” kā visi pārējie, vientuļie vakari. Ar to ir nedaudz jārēķinās, es protams, nesaku, ka nav citu opciju, tikai saku, ka var gadīties šāda situācija un tādos brīžos var salūzt pat ļoti stiprs cilvēks. Tieši šādos brīžos tu saproti, ka arī vienatnē ar sevi ir jautri un interesanti. Tas tikai stiprina raksturu un pierāda, ka, lai kaut ko sasniegtu (šajā gadījumā labu atmosfēru) nav nepieciešami vienmēr apkārtējie cilvēki. Par stipendiju apmēriem un izdzīvošanu – ir jāpieņem tas, ka nevarēsi nopirkt visu ko esi pieradis pirkt Latvijā, jo vai nu šie produkti tur nav, vai arī viņi ir dārgi, vai arī garšo pilnīgi savādāk (sliktāk) kā Latvijā. Par cik visas ēdienreizes es gatavoju pats un neapmeklēju daudzus izklaides pasākumus, tad stipendijas apjoms ir pietiekams.

Ko vēl tu vari sagaidīt Zviedrijā? – Tu vari sagaidīt Zviedrijā noteikti sakārtotu mācību vidi. Ar iespējām uzturēties universitātes telpās 24 h/diennaktī. Printēt neierobežotu daudzumu materiālu katrā universitātes ēkā/stāvā. Zviedrijā noteikti var saskarties ar vārdu „SAKĀRTOTS” daudzās un dažādās sfērās/situācijās. Ir vilcieni un autobusi, kuri ir laicīgi un arī, tad, ja piemēram nokavē vilcienu iekāpjot nākamajā kontrolierim izstāstot visu angliski viņš tevi CILVĒCĪGI sapratīs un neizlidinās no vilciena, bet nāks pretī un vēl parūpēsies, lai tu nokļūsti savā galapunktā.  Pēdējais kam iesaku gatavoties ir komunikācijai ar CILVĒCISKIEM CILVĒKIEM. Cilvēkiem, kuriem ir laba/pārtikusi dzīve, bez mazajām, nevajadzīgajām problēmām un negācijām. Sabiedrība ir laimīga un smaidīga. Tieši šīs „laimīgās sabiedrības” faktors mani sākumā šokēja, es redzēju, ka var būt arī labāk… Iespējams, ka pozitīvo priekšstatu uz mani atstāja Zviedrija, jo tajā biju „iebraucējs”, kurš nesaprot zviedru valodu un nelasa/neredz zviedru presi un mēdijus, bet no otras puses arī Latvijā cenšos no mēdijiem un preses norobežoties, bet šīs nelaimīgās/neapmierinātās sabiedrības sajūta mani tik un tā nepamet. Kā jau teicu  ieraksta sākumā es noteikti nevaru atbildēt kāda būs TAVA Zviedrija, es pastāstīju kāda šī valsts bija man. Pat pēc visa prombūtnes laika, ilgās neredzēšanās un attāluma no mīļajiem cilvēkiem, akadēmiskajām problēmām Zviedrijā un akadēmiskajām „galu savilkšanām” Latvijā… zinot to visu tagad un domās izspēlējot spēli „Ko tu tagad izvēlētos, to visu zinot?”, 10 reizes no 10mit es izvēlētos braukt un to visu piedzīvot, jo kas gan ir dzīve, ja ne viena liela iespēja.

Sapnis par “bračkām” un Dzintaru!

sapnis-par-brakckam-01
Rakstīšu ātri un īsi, jo sapņi ilgi galvā neturas un drīz arī uz lekciju jāskrien. Gribēju vienkārši pastāstīt par to kāda “kalibra” sapņi man rādas ikdienā… Nezinu vai tas, ka Romāns no mana draugu loka ir stāstījis dažādus piedzīvojumus ar čigāniem studiju laikā un sākot strādāt Rīgā, vai tas, ka vakar izlasīju rakstiņu Spoki.lv par čigāniem radīja vajadzīgo zemapziņas augsni, lai vai kā…

Daļu no sapņa es ar Romānu norunāju pa telefonu lietojot hand-free ierīci kamēr viņš stāstija, ka esot darbā un īsti neesot ko darīt. Kamēr es runāju paralēli pārvietojos pa dažādām ielām un uzņēmumiem. Līdz brīdim, kad Romāns vaļsirdīgi atzinās, ka viņam patīkot vienas no Dzintara ražotajām smaržām un viņš  cerot, ka Dzintars joprojām šīs smaržas ražo (nosaukumu neatceros), jo tās esot labas un vienīgās no Dzintara ražotajām, kas esot lietojamas. Tad nu pēc sarunas beigšanas ar Romu izdomāju, ka vajadzētu paGooglēt, kur Tukumā atrodas tuvākais Dzintara produkcijas veikals. Pagooglēju, atrodu, esmu klāt –  bet tur veikals pilns ar čigāniem un pats pārdevējas arī ir čigāns. Īsi neieslīgstot sīkumos uz letes ir kaut kādas sporta bikses, hoodie-ji un vēl kkas. Hoodie-ji maksā 15 naudiņas (ne latu vai kādu man redzētu naudas vienību, tādēļ saucu par naudiņām). Ir daudz dažādi dialogi, kas sākas ar “ēēēē, bračka…” un iespēju kā apčakarēt pārdevēju, lai nopirktu hoodie-jus lētāk, taču pircējčigāni runājot un kaulējoties aizmirst to, kad pārdevējs arī ir čigāns. Emociju vilnis ir augstākajā punktā, kad viens no pircējiem paņem divus hoodie-jus (viens hoodie-js = 15 naudiņas) izvelk 20-mit naudiņas dod pārdevējam un saka: “ēēē, bračka, zin kā, es tev dodu 20-mit naudiņas un ņemu šitos divus apģērba gabalus un pārējās desmit naudiņas noraksti uz “I care about my family” naudiņām…” uz ko pārdevējs atbild: “ēēē. bračka, mošh paņem divus tos apģērba gabalus samaksā man 30-mit naudiņas un pieskaiti klāt vēl manas 0 “I don’t give a fuck” naudiņas…” uz ko pircējs izvelk maku un samaksā atlikušās 10 naudiņas neminstinoties. Protams, ka sapnī neuzprasīju vai Dzintars vēl ražo mana drauga mīļākās smaržas un cik “naudiņas” tās maksā… :)

Ceru, ka šis nedaudz sniedza ieskatu cik “smagus” sapņus es sapņoju… :D Bez šī bija vēl kādi 2-3 “dialogi” starp “bračkām”, bet šis bija spilgtākais un manuprāt smieklīgākais. Ja es censtos meklēt kkādā sapņu grāmatā sapņa nozīmi, diez vai tur būtu izskaidrojums vārdu salikumam “čigāns, kurš brīvi izsakās angliski”. :)

Cita tautasdziesma.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Šodien skatījos oranžā portāla dienasgrāmatas ierakstus un pamanīju, ka ir video no Baibas un tautas deju kolektīva “Banga”  ar divām dejām, kuras ar godu varu teikt esmu dejojis sen atpakaļ, tad, kad tās bija tik tikko pierakstītas uz papīra un realizētas dzīvē. Šīs abas dejas par, kurām es runāju ir “Cita tautasdziesma” un “Latvieši”. Lai arī toreiz abas dejas neieguva godpilnas vietas vai milzu titulus tās tika atzītas par labu esam, lai tiktu iekļautas “Kurzemes novada deju svētkos”, Ventspilī. Tad arī citiem kolektīviem šīs dejas bija jāapgūst un iespējams tā ir izskaidrojams tas, ka dejai “Cita tautasdziesma” ir 8000 skatījumi, kas man lika arī uzrakstīt šo īso bloga ierakstu. Man tas liekas sasodīti daudz, es nebiju pievērsis šiem skaitļiem uzmanību, jo pārsvarā ievietoju šos video, lai citi var apskatīties (vajadzības gadījumā pamācīties), bet galvenokārt tādēļ, lai varu tos embaddēt kaut vai taj pašā oranžajā portālā. Tad nu šodien, kad apskatījos saviem ievietotajiem video skatījumu daudzumu biju patīkami pārsteigts.

Pirmajiem septiņiem video ir vairāk kā trīs tūkstoši skatījumi, kas manuprāt ir nekas cits kā WOW.

Ja paskatamies uz apmeklētākā video statistiku, tad skaidri redzam momentu, kad citi deju kolektīvi sāka mācīties šo deju… Puse no “skatījumiem” (tas ir pareizais vārds?) ir iegūti atsaucoties uz citiem tautas deju video no mana profila…

Pat nezinu ko vēlos ar šo visu pateikt, laikam jau tikai to, ka es lepojos ar to, ka dejoju un man pietrūkst ļoti šī burvīgā nodarbe. Žēl, ka vairs nav pieejama videokamera un statīvs, tik vitāli nepieciešamās divas lietas, lai taptu apmierinošas kvalitātes video ar kuriem padalīties. Joprojām neesmu slēdzis veco (http://www.zevid.lv/tdasvita/)  TDA “Svīta” mājas lapu, kas tagad izskatās tik smieklīga, jo gaidu jauno (http://www.tda-svita.lv/) versiju ar lielu nepacietību. :)

Zviedrija

Šodien ejot uz bibliotēku sapratu, ka neesmu nevienu ierakstu veicis par Zviedriju. Ir jau pagājis labs laiks kopš nokļuvu šeit. Tad nu par visu, pavisam īsi un konkrēti. Ja tā pavisam, pavisam īsi, tad man iet labi, man patīk Zviedrija, man patīk skandināvu valstis un šeit sakārtoti-pakārtotais dzīves veids. Bieži salīdzinu Islandi ar Zviedriju un otrādi, galvenokārt tādēļ, ka manā galvā viņas ir līdzīgas, kā ir realitātē? Realitātē daļēji tā arī ir. Jāpiekrīt mana bijušā darba devēja teiktajam, ka Zviedrijā cilvēki ir sirsnīgāki un vairāk tendēti uz ģimeniskām, ne materiālām vērtībām.

Par zviedriem.
Par zviedriem viss ir ļoti vienkārši. Viņi ir lapini. Viņi nav uzbāzīgi, vai noslēgti, viņi ir laipni. Ja tu pieiesi un pajautāsi palīdzību viņi tev palīdzēs, neatkarīgi no vecuma vai angļu valodas zināšanām, kas starp citu ir ļoti labas. Neesmu saskāries šeit ar nevienu dusmīgu un aizkaitinātu zviedru. Tādi droši vien kaut kur dzīvo, bet vai nu viņus neviens nelaiž ārā, vai tādu ir ļoti maz. Kādēļ visa sabiedrība ir smaidīga un neuzspēlēti draudzīga? – Ekonomika.

Ekonomika.
Lielais vairums sabiedrības ir laimīgi tādēļ, ka viņiem nav jāuztraucas par visām tām ikdienas sīkajām problēmām, par kurām jāuztraucas mums. Tas nenormāli atvieglo. Pensionāram šeit nav jādomā par to, cik grammus gaļas viņš varēs ēst šodien, šeit pensionārs piebrauc pie veikala ar pagaišā gada Volvo markas autombīli. Šeit pensionāri aktīvi skrien pa gājēju celiņiem (gan jau arī slēpo un slido), viņiem vienkāršī nav jāstrādā, jo ir pensijas ar kurām var dzīvot, šeit pensionāri dara visu to ko vēlas un ir ļoti aktīva daļa sabiedrības. Var jau būt, ka šeit visu redzu skaistākās krāsās kā ir patiesībā, bet pat tajā pašā Islandē ekonomiskā ziņā (ar visu krīzi) viņi dzīvo ļoti labi, bet nav tās harmonijas, šeit manuprāt tāda ir. Es nesaku, ka nauda = laime, bet nauda ļoti atvieglo dažādas dzīves problēmas un šīs problēmas jau arī ir tās, kas ļoti lielā mērā ietekmē to cik sabiedrība ir laimīga. Ja mātei Latvijā nākot ziemai jādomā kā viņa saviem trīs bērniem nopirks ziemas zābakus, tad, protams, ka šeit tas viss ir daudz vieglāk. Pat vietējā lielveikalā visas pārdevējas vienmēr ir smaidīgas, iespējams, ka veikalam ir ļoti stingra politika attiecībā uz klientu apkalpošanu un tas ir labi slēpts, labi nomaskēts viltus prieks, tādā gadījumā viņas tik labi tēlo to prieku apkalpojot tevi, ka tu neizjūti žēlumu un to cik šis darbs ir slikts, Latvijas lielveikalu tīklos tā ir ikdiena, kad pārdevēja uz tevi skatās tā it kā tu viņai maizes kumosu no mutes būtu izrāvis. Zin, šeit bērnu iebaidīt ar “Nemācīsies, nāksies Willy’ā par pārdevēju strādāt” būtu daudz grūtāk.

Par universitāti.
Nezinu, vai esmu kaut kur pieminējis, stāstijis… Universitāte ir liela, daudz studenti un ar visiem 1000 apmaiņas studentiem no visām pasaules malām mēs esam minoritāte, jo zviedru studenti ir aptuveni 18x vairāk. Ko šeit var iemācīties? – Ļoti daudz ko, par astronautu gluži nē, bet izvēle ir liela. Pašiem zviedru studentiem visās valsts universitātēs studijas ir par brīvu. Studentu ciematiņā ir viss nepieciešamais – sākot no diviem lielveikaliem, frizētavas un datorveikala, beidzot ar zirgaudzētavu, diviem klubiem un pili. Principā vari nodzīvot visu semestri tā īsti neizkustoties no sava mazā, drošā burbuļa – studentu pilsētiņas.

Par laika apstākļiem.
Ar laika apstākļiem ir mazliet savādāk. Laika apstākļi kā tādi nav, ir tikai viens – lietus. Vismaz šajos mēnešos, kad ieradāmies, tad vēl smīkņājām par faktu, kad Vaxjo ir nokrišņiem bagātākā pilsēta Zviedrijā, tagad smiekli nenāk, nav jau tā, ka briesmīgi, tikai jāpierod, ka šeit nav ļoti saulains un lietus ir pierasta lieta, bet visādi citādi pēc tempratūras neatšķiras īpaši no Latvijas.

Par geocachingu.
Šeit esot esmu atradis kādus 50 cachus. Pirmo cachu ko atradu bija izveidojis tas pats cilvēks, kas Islandē slavenos piecus alu cachus. Pārsvarā šeit cachus izvietojuši divi cilvēki – Blue Suede un Bumba.se, idejas ir ļoti orģinālas un neredzētas, piemēram, viens no micro cachiem bija noslēpts piepē, ir bijis caches arī neīstā signalizācijas kastītē, kura piestiprināta pie sienas un izskatās pat ļoti īsta. Esmu iegādājies jaunu GPS, kas visu pasākumu ļoti atvieglo, principā nevaru sagaidīt cachošanu Latvijā. Rīt dodos uz Kopenhāgenu, tad nu iespējams arī tur tiks mazliet pacachots.

Tā man iet, iet man tā – labi.