Ceļā uz Islandi.

Īsumā: brokastoju Valmierā, pusdienoju Slampē, vakariņoju Kopenhāgenā.

Garumā (?): Sestdien, 22. maijā bija visai gara  braukāšana. Valmiera – Rīga – Tukums – Slampe – Rīga – Lidosta – Hostelis Kopenhāgenā. Ap 11:00 biju mājās un sakravāju sarkano koferīti. Pa lielam paņēmu to, kas man likās tas piemērotākais un ar BumburJāņa aizlienēto mašīnu devos uz Rīgu. Miega trūkums organismā lika par sevi manīt, tāpēc pa ceļam nācās sevi ‘iepliķēt’. Veiksmīgi nokļūstot Ķīpsalas hallē uzmetot aci deju koncerta mēģinājumam un satiekot pareizos cilvēkus laiks pagāja ātri. Pēdējā brīdī vēl Mare man sameklēja hosteli, jo bija plānots pakrist lidostā uz grīdas. Tad vēl ātrs izskrējiens caur lielveikalam un lidosta, ‘here I came’. Atvadījos ar no abiem Murmuļiem un devos uz iekāpšanu. Ap pl. 18:00 biju Kopenhāgenas lidostā, bez kartes un sīkākām norādēm par to kā nokļūt hostelī.

Vienīgā norāde bija tas, ka hostelis atrodas 10 min. gājienā no termināla A. Vēl bija zināma hosteļa adrese. Tad nu uz “čuju” devos A termināla virzienā,  brīnumainā kārtā ar pirmo trāpīju pareizajā virzienā. Nonākot pie termināla A es iedomājos sevi lēta hosteļa vietā, kur es atrastos, ja es tāds būtu. Mana ”iejušanās” palīdzēja, trāpīju uz pareizās ielas un tālākais jau bija ”ēēēasy”. Ieraugot hosteļa ārpusē divus tumšmatainus turkus mierināju sevi no tēmas “steriotipi”, tiec pāri. Ieejot iekšā sapratu, ka tomēr stereotipi nav veidojušies ”tā pat vien”. Hosteļa īpašnieks (ap 30 gadiem vecs turks) paprasīja 5 euro vairāk kā rakstīts iepriekš sameklētajā mājas lapā, bet tas tā. Brīdī, kad viņš paziņoja, ka varot atdod atlikumus no maniem euro tikai dāņu markās sapratu, ka šitā turpinot aizbraukšu ”plikāks” nekā atbraucu. Vienojāmies, ka pēc veikala apmeklējuma atdošu atlikušos 5 euro. Ejot augšā pa kāpnēm sajūta bija no sērijas “jādod ātrāk kādam ziņa par mana līķa atrašanās vietu”. Protams, ka pārspīlēju, nekas jau traks nebija – hostelis nolaists diezgan, taču gultas veļa bija tīra, elektrība datoram garšoja tik pat labi kā Latvijā un internets vairāk kā pieņemams, kas vēl mūsdienu studentam vajadzīgs? Ēdiens – ieraugot cenas pamatīgi nožēloju, ka kādu tostereni nepaķēru no mājām. Nopērkot mazo šokolādes batoniņu, sieru (sagrieztu), desu (sagrieztu), maizi un pienu iztērēju apaļus desmit latus. Heh, ERASMUS stīpa tā teikt. Benzīns Dānijā maksā aptuveni 1 Ls = 1 L (tas tā – P.S.). Paēdu un pēc nelielas tuvāko informēšanas devos pie miera. Aizmirsu vēl pieminēt, ka ar mani vienā istabiņā dzīvoja sakarīgs itālis, zināja, kur ir Latvija un, ka mūsu galvaspilsēta ir Rīga. Un nē, viņš nav izmantojis/dzirdējis sekstūrisma plašās iespējas tēvzemē. Nākamajā rītā piecēlos tur pat, kur aizmigu (nebiju aiztransportēts uz Turciju), arī nozagts nekas nebija… Ar to gribēju teikt, ka ne viss vienmēr ir tik briesmīgi, kā sākumā izskatās. Atdevu hosteļa īpašniekam 5 EUR, devos lēnā gaitā uz termināli B ripinot savu sarkano koferi pa sakoptajām Kopenhāgenas ielām. Ejot prom īpašnieks vēl teica, lai ierakstot kādu labu komentāru par viņa hosteli mājas lapā un ja godīgi, tad ja nebūtu aizmirsis par šo lūgumu – būtu to izdarījis nākamajā dienā. Vienmēr jau var sūdzēties par to cik un kā, bet tas tomēr bija hostelis, kas bija 3x lētāks par lētāko hoteli Kopenhāgenā, bez tam 10 min. attālumā (ar kājām) no lidostas. Pieskaitot transporta (laika?) izmaksas nokļūšanai līdz pilsētas centram sanāk paprāva summiņa caurbraucot… Droši vien kaudze ar pareizrakstības un gramatikas kļūdām, bet man slinkums labot. Tas tomēr blogs, ne referāts, ne apcerējumsacerējums, bet blogs. Un kļūdas ir, ja ne speciālas, tad ”iederīgas” točččna.