#SvinamDzīvi

Svinam dzīvi… par ko man svinēt to? To svinu es par paša dzīvi.

Vislabāk, ja dzīves svinēšanu var ietver pašā dzīvē, ne nost no tās, ne daļēji – kripatiņu svinēt nav pareizi, bet dzīvojot dzīvi, svinēt to… Tas ir jāmāk un to ir grūti iemācīties, bet dažreiz dzīve atnāk pie tevis un neko nejautājot ļauj tev piedzīvot to otrreiz, atdzimšanas sajūtu – tev kaut kas ir jāmeklē, tev kaut kas ir jāatrod. Tikai dažreiz ar piespiešanos, bet biežāk no paša gribas, tu atrodi to sajūtu un tāda pašlaik ir man. Šis ieraksts ir nesakarīgi nesvarīgs jums, bet man, OOOO, man tas liks atcerēties šo brīdi… brīdi, kad svinu dzīvi (gandrīz ar atskaņām).
Ir kā tai stāstā. Tu zini, tai stāstā, kuru tu neesi lasījis, bet zini – Viss sākums ir paša gals, visa gals ir paša sākums. Un tagad ir gals, kur man vajadzētu būt izmisušam un bezpalīdzīgam, bet es neesmu. Es saprotu, ka problēmas manī, ir manas problēmas un tu tās nekad neiegūsi. Šis man atsauc atmiņā sakāmvārdu, ka “tikai ar vārdiem tu gribi citu problēmas, tās noveļot uz saviem pleciem… tā izdarot tie tavi pleci paliek tik smagi, ka drīz tie atrodas pie taviem ceļiem un, ne-cik vēlākā arī pie zemes… tu esi no-SPIESTS savā vietā, un apzinies to!” – iespējams apziņa uz doto brīdi ir daudz sāpīgāka par fiziskām sāpēm un tas tevi biedē. Tas biedē arī mani, bet es nebīstos. Es metu izaicinājumu un saprotu, ka tas, kas ar mani noticis ir labākais manā dzīvē. To var noliegt. To var apstrīdēt, bet to nevar sajust.

Un ja runājam par sajūtām – pašlaik ir sajūta – #SvinamDzīvi , es paskatos apkārt, jā, sajūta ir transformējusies. Es viegli nosmaidu, tu zini to manu smaidu, tu to esi redzējis vismaz vairāku desmitu reižu manā sejā…, un sejā redzams man – #SvinamDzīvi, bez liekā, bez apkārt neesošā un nevajadzīgā. Tu esi nevajadzīgais. Tu esi liekais. TU ESI NEESOŠAIS! [youtube_sc url=”http://youtu.be/H1uENDdMVo4″ autohide=”1″ autoplay=”1″ hd=”1″]