Bērnība.

Caur lietu, caur krusu, caur puteni,
Caur tumsā tinušos rudeni
Atnāca draugi un atnesa
Pāris sirds siltu vārdu.
Ap zilimelno mākoni nemanot
Apaudās maliņa sārta.
Un vēja dēli pamodās
Un aizstūma miglas vālus.
No sirds man kā klints bluķis novēlās,
Es cēlos un gāju tālāk…
Un draugi kaut ko vēl sauca,
Kaut ko vēl novēlēja,
Bet es jau ticēju vasarai
Un atkal magones sēju –
Caur lietu, caur krusu, caur puteni,
Caur tumsā tinušos rudeni.

/Ārija Elksne/