Kategorija ‘Ceļojumi’

Kas vairāk par pārvietošanās līdzekli.

Tiek pārdots, kas vairāk par pārvietošanās līdzekli, proti ritenis (ANLEN COLORADO), kuru man uzdāvināja uz 9.tās klases pabeigšanu (2005.gadā). Ritenis, kurš kalpojis deviņus gadus un nav ne reizi pievīlis gan tuvos, gan tālos ceļojumos. Šķiros, jo jau labu laiku esmu izaudzis no tā un vietā iegādāts cits pārvietošanās līdzeklis. Ritenim ir 21.iens (3×7) ātrums, abas roku bremzes, dubļusargi. Ritenis ir ļoti labā tehniskā stāvoklī, notīrīts un apkopts. Pa daudzajiem gadiem veiktas vairākas apkopes. Ritenis pirkts ZZK veikalā (K.Ulmaņa gatve 201, Rīga, Latvija). Ir reģistrēts CSDD. Līdzi varu dot pirmspēdējā bildē redzamo “velo saslēdzēju”, kuram ir “veiksmes amuleta” funkcija. Deviņu gadu laikā izmantojot šo “drošo” slēdzeni tpfu-tpfu-tpfu nekas slikts ar riteni nav noticis. Ideāli piemērots vecākiem, kuri vēlas uzdāvināt savam pusaudzim pirmo riteni. Defekts: Braucot uz 18 (3×6) un 21 (3×7) ātrumu tiek mesta ķēde. Aizvedot uz veloservisu tika ieteikts nomainīt ķēdi, kura gadu laikā ir izstaipījusies (aptuvenās izmaksas ~15€). 

Cena: cenu nosauc pircējs, jo nezinu cik naudiņas prasīt par lietu, kura ietver lielu daudzumu manas bērnības atmiņas.

Kāda Zviedrija bija man.

Jau pāris dienas esmu atpakaļ no Zviedrijas. Gatavojos, gatavojos kamēr nogatavojos uzrakstīt pēdējo ierakstu par to kā ir tad, kad visi apkārtējie runā citā valodā un vari atrast sevi situācijā, kad līdz semestra beigām ir palikuši vien divi mēneši, bet nevienu no trīs kursiem neesi nolicis. Tādos brīžos tu aizdomājies ko tu dari šeit un kādēļ vispār centies (vismaz minimālā līmenī) apgūt tevis izvēlēto profesiju. Bet par visu pēc kārtas… Un tikai ievads sanāca tāds depresīvi patiess. Turpinājums ir pozitīvi patiess.

Kāda ir Zviedrija? Uz šo jautājumu neviens izņemot tevi pašu nespēs atbildēt. Es varu pastāstīt kāda Zviedrija bija man. Man viņa bija mierīga, patiesa un (akadēmiskām, dzīves) zināšanām bagāta. Es pēc šī semestra palielināju savu dzīves un vērtību skalu tādā diapazonā kā to noteikti nebūtu izdarījis nomācoties visus gadus ViA. Personīgi man šī apmaiņas programma bija vairāk kā pārbaudījums. Zinu, ka ERASMUS’am jābūt nevis pārbaudījumam, bet izklaidei, jauniem draugiem, ballītēm, taču man tas viss nedaudz izpalika. Es vienkārši neizvēlējos šīs lietas. Iespējas un apstākļi bija ļoti draudzīgi, taču man šis semestris bija savādāks. Protams, ka ieguvu jaunus draugus, atpūtos, taču ļoti daudz laika pavadīju savā pāris desmitu-kvadrātmetru lielajā dzīvoklītī ar bāra galdu, krēsliem. Paturpinot „pārbaudījuma” tēmu noteikti visiem, kas grib doties apmaiņas studijās vismaz domu līmenī jāpieļauj doma, ka pastāv iespēja arī „izkrist” kādā no kursiem, tādēļ nepieļaujiet manu kļūdu un paņemiet „rezerves” kursus. Man sākumā likās, ka tāda iespēja kā „izkrist” nemaz nav pieejam iespējamo opciju skaitā un varbūt tieši šī iemesla dēļ arī izkritu vienā no četriem kursiem un nākamajiem diviem eksāmeniem, kurus pārliekot kaut nedaudz vērsu par labu šo situāciju. Ja taisies braukt uz kādu no skandināvu valstīm tad rēķinies, kad ar cilvēkiem no šīm valstīm ir grūtāk komunicēt. Šiem nāciju pārstāvjiem ir aukstais, bloķējošais raksturs, to saka viņi paši un tas nav tikai mīts. Pieļauj iespēju arī, ka, piemēram, Ziemassvētkos un kādās citās brīvdienās tu būsi tālu no saviem tuvajiem un mīļajiem un, piemēram, Ziemassvētku vakars būs tik pat „parasts” kā visi pārējie, vientuļie vakari. Ar to ir nedaudz jārēķinās, es protams, nesaku, ka nav citu opciju, tikai saku, ka var gadīties šāda situācija un tādos brīžos var salūzt pat ļoti stiprs cilvēks. Tieši šādos brīžos tu saproti, ka arī vienatnē ar sevi ir jautri un interesanti. Tas tikai stiprina raksturu un pierāda, ka, lai kaut ko sasniegtu (šajā gadījumā labu atmosfēru) nav nepieciešami vienmēr apkārtējie cilvēki. Par stipendiju apmēriem un izdzīvošanu – ir jāpieņem tas, ka nevarēsi nopirkt visu ko esi pieradis pirkt Latvijā, jo vai nu šie produkti tur nav, vai arī viņi ir dārgi, vai arī garšo pilnīgi savādāk (sliktāk) kā Latvijā. Par cik visas ēdienreizes es gatavoju pats un neapmeklēju daudzus izklaides pasākumus, tad stipendijas apjoms ir pietiekams.

Ko vēl tu vari sagaidīt Zviedrijā? – Tu vari sagaidīt Zviedrijā noteikti sakārtotu mācību vidi. Ar iespējām uzturēties universitātes telpās 24 h/diennaktī. Printēt neierobežotu daudzumu materiālu katrā universitātes ēkā/stāvā. Zviedrijā noteikti var saskarties ar vārdu „SAKĀRTOTS” daudzās un dažādās sfērās/situācijās. Ir vilcieni un autobusi, kuri ir laicīgi un arī, tad, ja piemēram nokavē vilcienu iekāpjot nākamajā kontrolierim izstāstot visu angliski viņš tevi CILVĒCĪGI sapratīs un neizlidinās no vilciena, bet nāks pretī un vēl parūpēsies, lai tu nokļūsti savā galapunktā.  Pēdējais kam iesaku gatavoties ir komunikācijai ar CILVĒCISKIEM CILVĒKIEM. Cilvēkiem, kuriem ir laba/pārtikusi dzīve, bez mazajām, nevajadzīgajām problēmām un negācijām. Sabiedrība ir laimīga un smaidīga. Tieši šīs „laimīgās sabiedrības” faktors mani sākumā šokēja, es redzēju, ka var būt arī labāk… Iespējams, ka pozitīvo priekšstatu uz mani atstāja Zviedrija, jo tajā biju „iebraucējs”, kurš nesaprot zviedru valodu un nelasa/neredz zviedru presi un mēdijus, bet no otras puses arī Latvijā cenšos no mēdijiem un preses norobežoties, bet šīs nelaimīgās/neapmierinātās sabiedrības sajūta mani tik un tā nepamet. Kā jau teicu  ieraksta sākumā es noteikti nevaru atbildēt kāda būs TAVA Zviedrija, es pastāstīju kāda šī valsts bija man. Pat pēc visa prombūtnes laika, ilgās neredzēšanās un attāluma no mīļajiem cilvēkiem, akadēmiskajām problēmām Zviedrijā un akadēmiskajām „galu savilkšanām” Latvijā… zinot to visu tagad un domās izspēlējot spēli „Ko tu tagad izvēlētos, to visu zinot?”, 10 reizes no 10mit es izvēlētos braukt un to visu piedzīvot, jo kas gan ir dzīve, ja ne viena liela iespēja.

Zviedrija

Šodien ejot uz bibliotēku sapratu, ka neesmu nevienu ierakstu veicis par Zviedriju. Ir jau pagājis labs laiks kopš nokļuvu šeit. Tad nu par visu, pavisam īsi un konkrēti. Ja tā pavisam, pavisam īsi, tad man iet labi, man patīk Zviedrija, man patīk skandināvu valstis un šeit sakārtoti-pakārtotais dzīves veids. Bieži salīdzinu Islandi ar Zviedriju un otrādi, galvenokārt tādēļ, ka manā galvā viņas ir līdzīgas, kā ir realitātē? Realitātē daļēji tā arī ir. Jāpiekrīt mana bijušā darba devēja teiktajam, ka Zviedrijā cilvēki ir sirsnīgāki un vairāk tendēti uz ģimeniskām, ne materiālām vērtībām.

Par zviedriem.
Par zviedriem viss ir ļoti vienkārši. Viņi ir lapini. Viņi nav uzbāzīgi, vai noslēgti, viņi ir laipni. Ja tu pieiesi un pajautāsi palīdzību viņi tev palīdzēs, neatkarīgi no vecuma vai angļu valodas zināšanām, kas starp citu ir ļoti labas. Neesmu saskāries šeit ar nevienu dusmīgu un aizkaitinātu zviedru. Tādi droši vien kaut kur dzīvo, bet vai nu viņus neviens nelaiž ārā, vai tādu ir ļoti maz. Kādēļ visa sabiedrība ir smaidīga un neuzspēlēti draudzīga? – Ekonomika.

Ekonomika.
Lielais vairums sabiedrības ir laimīgi tādēļ, ka viņiem nav jāuztraucas par visām tām ikdienas sīkajām problēmām, par kurām jāuztraucas mums. Tas nenormāli atvieglo. Pensionāram šeit nav jādomā par to, cik grammus gaļas viņš varēs ēst šodien, šeit pensionārs piebrauc pie veikala ar pagaišā gada Volvo markas autombīli. Šeit pensionāri aktīvi skrien pa gājēju celiņiem (gan jau arī slēpo un slido), viņiem vienkāršī nav jāstrādā, jo ir pensijas ar kurām var dzīvot, šeit pensionāri dara visu to ko vēlas un ir ļoti aktīva daļa sabiedrības. Var jau būt, ka šeit visu redzu skaistākās krāsās kā ir patiesībā, bet pat tajā pašā Islandē ekonomiskā ziņā (ar visu krīzi) viņi dzīvo ļoti labi, bet nav tās harmonijas, šeit manuprāt tāda ir. Es nesaku, ka nauda = laime, bet nauda ļoti atvieglo dažādas dzīves problēmas un šīs problēmas jau arī ir tās, kas ļoti lielā mērā ietekmē to cik sabiedrība ir laimīga. Ja mātei Latvijā nākot ziemai jādomā kā viņa saviem trīs bērniem nopirks ziemas zābakus, tad, protams, ka šeit tas viss ir daudz vieglāk. Pat vietējā lielveikalā visas pārdevējas vienmēr ir smaidīgas, iespējams, ka veikalam ir ļoti stingra politika attiecībā uz klientu apkalpošanu un tas ir labi slēpts, labi nomaskēts viltus prieks, tādā gadījumā viņas tik labi tēlo to prieku apkalpojot tevi, ka tu neizjūti žēlumu un to cik šis darbs ir slikts, Latvijas lielveikalu tīklos tā ir ikdiena, kad pārdevēja uz tevi skatās tā it kā tu viņai maizes kumosu no mutes būtu izrāvis. Zin, šeit bērnu iebaidīt ar “Nemācīsies, nāksies Willy’ā par pārdevēju strādāt” būtu daudz grūtāk.

Par universitāti.
Nezinu, vai esmu kaut kur pieminējis, stāstijis… Universitāte ir liela, daudz studenti un ar visiem 1000 apmaiņas studentiem no visām pasaules malām mēs esam minoritāte, jo zviedru studenti ir aptuveni 18x vairāk. Ko šeit var iemācīties? – Ļoti daudz ko, par astronautu gluži nē, bet izvēle ir liela. Pašiem zviedru studentiem visās valsts universitātēs studijas ir par brīvu. Studentu ciematiņā ir viss nepieciešamais – sākot no diviem lielveikaliem, frizētavas un datorveikala, beidzot ar zirgaudzētavu, diviem klubiem un pili. Principā vari nodzīvot visu semestri tā īsti neizkustoties no sava mazā, drošā burbuļa – studentu pilsētiņas.

Par laika apstākļiem.
Ar laika apstākļiem ir mazliet savādāk. Laika apstākļi kā tādi nav, ir tikai viens – lietus. Vismaz šajos mēnešos, kad ieradāmies, tad vēl smīkņājām par faktu, kad Vaxjo ir nokrišņiem bagātākā pilsēta Zviedrijā, tagad smiekli nenāk, nav jau tā, ka briesmīgi, tikai jāpierod, ka šeit nav ļoti saulains un lietus ir pierasta lieta, bet visādi citādi pēc tempratūras neatšķiras īpaši no Latvijas.

Par geocachingu.
Šeit esot esmu atradis kādus 50 cachus. Pirmo cachu ko atradu bija izveidojis tas pats cilvēks, kas Islandē slavenos piecus alu cachus. Pārsvarā šeit cachus izvietojuši divi cilvēki – Blue Suede un Bumba.se, idejas ir ļoti orģinālas un neredzētas, piemēram, viens no micro cachiem bija noslēpts piepē, ir bijis caches arī neīstā signalizācijas kastītē, kura piestiprināta pie sienas un izskatās pat ļoti īsta. Esmu iegādājies jaunu GPS, kas visu pasākumu ļoti atvieglo, principā nevaru sagaidīt cachošanu Latvijā. Rīt dodos uz Kopenhāgenu, tad nu iespējams arī tur tiks mazliet pacachots.

Tā man iet, iet man tā – labi.

Pēdējais un pirmais raksts.


Pēdējais un pirmais. Tāds ir šī raksta nosaukums. Pēdējais, jo šeit pēdējo reizi tiks pieminētas visas tās brīnišķīgās lietas, kas ar mani notika Islandē un pirmais, jo šeit iesāksies mans otrais piedzīvojums – Zviedrija.

Jāatzīst, ka man bija sagatavots un saglabāts gandrīz pabeigts rakstiņš par Islandi, par maniem darba kolēģiem, apstākļiem un nodarbēm, ko esmu tur piedzīvojis, bet kā jau tas nereti gadās modernās informāciju tehnoloģijas pieviļ. Tā notika arī šoreiz, raksts, kas bija saglabāts šeit pat pie melnrakstiem pēc kāda laika vairs nebija atrodams. Nosaukums rakstam bija, taču pats saturs nē. Tāpēc šoreiz būs jāiztiek bez visa tā, kas pazuda. Atbildot īsi un lakoniski:

  1. Islandes nacionālo ēdienu gatavoja trīs poļi,
  2. Islande ir elpu aizraujoša, skaista un noteikti unikāla valsts,
  3. Trīs mēnešos pieredzētais, redzētais un sajustais. To nevarētu izstāstīt, pat ja man atvēlētu trīs gadus. Tas vienkārši ir jāredz, jāsajūt un ja paveicas sajust, tad IZDZĪVOT.

Tas īsumā arī viss. Ja vēlies uzzināt kādus sīkumus, tad tikai dzīvē, pie tējas vai alus glāzes.

Pirmais raksts no Zviedrijas, Vaxjo precīzāk. Šeit dzīvošu, studēšu un centīšos sajust mazliet citas skandināvu valsts pulsu, ritmu un elpu.  Nezinu vai izdosies, tas arī nav svarīgi. Svarīgi ir krāt pieredzi, dzīves pieredzi tā teikt. :D  Un mācīties, izmantot to, ka tu vari ieiet jebkurā augstskolas ēkā 24 h dienaktī un mācīties. Cerams, ka tas man izdosies godam. Pat nezinu ko vēl, lai rakstu. Varbūt vienkārši strupi aprautus teikumus ar lakonisku jēgu. Willys ir mans top veikals, liels preču klāsts un cenas kā jau cenas. Dzīvoju vienīgajā studentu pilsētiņā Zviedrijā. Skolā mācās 19 000 skolēnu no kuriem ~1000 ir apmaiņas studeni. Apmaiņas studenti ir no visas pasaules. Plašāk pārstāvēts Āzijas, Indijas un Vācijas reģijons un valoda. Studentu pilsētiņa ir tiešām kā tajās amerikāņu filmās, tikai bez tā lētuma, lielajiem tusiņiem, jēlībām. Visur ir studenti, visi cenšas kko sasniegt un pārvarēt. Mums ir viena no retajām studentu pilsētiņām, kurām ir sava 100 gadīga pils. Ir grūti izstāstīt kā ir šeit, jo te viss ir pilnīgi savādāk. Šī universitāte un visa pilsētiņa ir iekārtota pēc domas: “Universitāte ir pakārtota studentiem, nevis studenti ir pakārtoti universitātei.” un šis mērķis ir sasniegts un strādā lieliski.

Šajā universitātē nav Latviešu tautas deja, bet ir ļoti daudz geocachi, ko atrast… Tā, ka beigu beigās ir win-win situācija.  Bildēs var redzēt apkārtni, mani, Kārli un studentu pilsētiņu. ;)

GeoCachings = jaunais hobijs.

Kas tad īsti ir geocachings ?Daudzi, protams, šo nodarbi zin, bet tie, kas nezin – ideja ir vienkārša. Jādodas uz interneta vietni: http://www.geocaching.com , jāpiereģistrējas un hobijs var sākties. Bija slinkums definēt šo nodarbi pašam, tāpēc http://lv.wikipedia.com skaidrojums:

Geocaching jeb slēpņošana ir nodarbe brīvā dabā ar GPS vai citiem navigācijas paņēmieniem, kuras mērķis ir visā pasaulē izvietot un meklēt konteinerus (sauktus par ģeoslēpņiem (angļu: geocache, cache). Tipisks ģeoslēpnis ir neliels ūdensnecaurlaidīgs konteiners (parasti sviestmaižu kārba vai munīcijas kaste), kura satur ierakstu žurnālu un pildspalvu. Lielākos konteineros mēdz atrasties dažādi maiņas priekšmeti, parasti rotaļlietas vai kādi mazvērtīgi nieki. Geocaching parasti tiek aprakstīta kā “augsto tehnoloģiju paslēpes”. Tai ir daudz kopīgu iezīmju ar orientēšanos, bagātību medībām unwaymarking, kas ir līdzīga spēle bez fiziskiem konteineriem.

Ģeoslēpņi šobrīd ir vairāk kā 100 valstīs visā pasaulē, visos septiņos kontinentos, ieskaitot Antarktīdu. Uz 2010. gada 9. martu pasaulē ir izvietoti vairak kā miljons aktīvi ģeoslēpņi, Latvijā — 1019. Kāds ir tipisks ģeoslēpņa saturs var redzēt augšējā bildē pa kreisi. Šo ģeoslēpni mēs atradām visai patālu no mūsu miesta. Slēpņa nosaukums “The Virgin”, ko 24.oktobrī 2007. gadā izveidoja zviedru komanda “Team Sjögren”.

Par geocachingu Islandē. Islandē geocach’i ir pārsvarā izvietoti lielākos un mazākos kalnos, akmeņu (lavas) laukos, alās un citos ievērojamos apskates objektos. Esmu meklējis pirms vairāk kā gada dažus geocach’šus kopā ar savu draugu un kursa biedru Kārli (http://twitter.com/karliskarelkovs). Jāsaka, ka tad, ja pareizi atceros mēs atradām divus no trīs dārgumiem (He, tikko kā būšu Valmierā Brenguļu alus darītavas cache kritīs). Mums nebija GPS ierīce, tāpēc tas bija salīdzinoši labs rezultāts, taču meklēt Islandē cache bez GPS ir, ja ne neiespējami, tad tuvu tam noteikti. Populārākā norāde cachiem ir “under some rocks” (“zem dažiem akmeņiem”). Tu pacel acis no zemes un skaties, ka nekas cits kā AKMEŅU LAUKS jau nemaz nav. :) Tas apmēram būtu tas pats, kas aizvest geocacheri uz Jūrmalas pludmali un norādē uzrakstīt “sands” (“smiltis”). Uz doto brīdi, kad rakstu šo postu esam devušies piecos geocaching’os. Ir atrasti 26 cache. Un tuvumā palikuši aptuveni 15 slēpņi (smaidiņi kartē ir atrastie cache, bet pārējie simboli –  zaļās/dzeltenās kastītes ir neatrasti slēpņi).

karte_IS
Mans paraksts. 
Geocaching’ojot pamanīju, kad ir geocacher’i, kas ierakstu žurnālā neieraksta ar pildspalvu, bet ielīmē savu parakstu. Tad nu, protams, arī man tādu sagribējis. Zemāk redzamais ir mans paraksts – visai krāsains un atmiņā paliekošs. Nav īpaši ko stāstīt, ja vienīgi, to, ka parakstu pielīmēju ar “skoču”, ne līmes zīmuli kā to dara citi. KenY21 lietotājvārds ar, kuru esmu reģistrējies http://www.geocaching.com un domājams, ka vārdu Latvia visi saprotu. :)

mans_geocaching_logo

Interesantākie slēpņi, nokļūšana līdz viņiem un to saturs. Jāsaka, ka galvenokārt ir “akmeņlauku cache’i” – kādā akmeņlaukā noslēpts cache, kas ir atrodams tikai un vienīgi pēc GPS koordinātēm. Šie cache ir interesanti, taču ne aizraujoši. Par laimi ir daudzi ļoti aizraujoši cache’i:

  1. Kalnos, kur ir nepieciešama zināma fiziska piepūle un gribasspēks. Un pēc sasniegtā mērķa īstenošanas paveras ļoti skaista ainava (sk. bildes).
  2. Alās, kur nepieciešama zināma baiļu pārvarēšana no tumsas, sikspārņiem un klaustrofobijas. Taču, kad iepriekš minētās bailes ir pārvarētas, vai ar tām sadzīvots, tad paveras fantastiski alu stalagmīti/stalagnīti (nevarēju jau 8.kl. atšķrit, kuri ir kuri), kolosāla aura un pavisam cita sajūta kā mākslīgi radītajās/izgaismotajās tūristu alās. Piemēram, vienā no alām, kas bija 100 m gara bija tikai seši cilvēki bijuši, kas ir izskaidrojams ar alas sašaurinājumiem (brīžiem jālien četrāpus). Šajā alā arī bija redzams kā pirms vairākiem tūkstošiem gadu plūdusi lava (sk. bildes).
  3. Uz pussalām/salām, kur var piekļūt tikai paisuma/bēguma (arī šitos neatšķiru no 8.kl. ģeogrāfijas stundas) laikā vai ar laivu. Ar noteikumu, kad tevi nenoknābās putni, kas perē savus mazuļus. :)
  4. Kā arī dažādās citās vietās ar interesantiem apskates objektiem. Kā Kristaps būtu teicis: “Nav jau tā, ka ir būts…”

P.S. Vienu rītu atverot logu šitāds “mazulītis” bija redzams aptuveni 200 m attālumā. :)

kugis_IS