Kategorija ‘Latvija’

John Neeman jostas

Slinkum, slinkum, laid mani vaļā. Šim ierakstam vajadzēja būt publicētam jau sen, sen, sen. Bet dzīvē viss nenotiek tā kā tam vajadzētu notikt.  Long story short – kādu laiku atpakaļ visas vecās bikšu-turētājas – jostas – bija beigušas kalpot un steidzami vajadzēja iegādāties jaunas. Skatījos gan lētas, gan ne-tik lētas firmas un modeļus, līdz beidzot iedomājos, ka Latvijā arī ir viens varen kvalitatīvs un unikāls ražotājs. Laikam vēlme atbalstīt vietējos ražotājus un patika pret zīmolu un konceptu kā tādu lika izvēlēties John Neeman jostas (http://www.neemantools.com/en/products/leather-belts). Izvēlējos divas dažādas un pirms iegādes sazinājos ar ražotājiem izmantojot FB. Uzrakstīju cilvēcīgu vēstuli, ka sekoju jau sen viņu produkcijai un patīk tas kā un ko viņi ražo, un vai nav iespējama kāda “vietējā pircēja” atlaide, jo pasūtījumi viņiem netrūkst un gandrīz visu produkciju viņi eksportē uz ASV un EU valstīm. Liels bija mans pārsteigums, kad tikpat cilvēcīgi un laipni man atbildēja, par ko vēl lielāks pārsteigums – iedeva arī vērā ņemamu atlaidi. Jau pēc divām/trim nedēļām pa pastu saņēmu kāroto rezultātu. Nu jau vairākus mēnešus valkāju abas josta un esmu ļoti apmierināts. Kvalitāte, personīga attieksme un skaists rezultāts ir tas, kas vislabāk raksturo manu pieredzi ar John Neeman. Zemāk bildes un linki. Pasūtiet kvalitatīvas lietas un sildiet Latvijas ekonomiku. :)

Bērnība.

Caur lietu, caur krusu, caur puteni,
Caur tumsā tinušos rudeni
Atnāca draugi un atnesa
Pāris sirds siltu vārdu.
Ap zilimelno mākoni nemanot
Apaudās maliņa sārta.
Un vēja dēli pamodās
Un aizstūma miglas vālus.
No sirds man kā klints bluķis novēlās,
Es cēlos un gāju tālāk…
Un draugi kaut ko vēl sauca,
Kaut ko vēl novēlēja,
Bet es jau ticēju vasarai
Un atkal magones sēju –
Caur lietu, caur krusu, caur puteni,
Caur tumsā tinušos rudeni.

/Ārija Elksne/

Mans Slēpņošanas Aprīkojums (#geocaching)

Jau kādu laiku atpakaļ vēlējos ko jaunu ierakstīt savā blogā. Tikai nebija nekas TĀDS un arī slinkums bija pie vainas. Tad nu pāris dienas atpakaļ slēpņojot izdomāju, ka varētu uzrakstīt par to, ko ņemu līdzi un kā gatavojos slēpņošanai. Esmu to sācis relatīvi nesen tādēļ būtu interesanti dzirdēt, kas citiem geocacheriem somās un kabatās. Iespējams, ka kādam noderēs kāda ideja no manis uztaisītā saraksta. Tā tad ķeramies vērsim pie ragiem:

1. Easy GPS. Viss sagatavošanās process laikam sākas ar katra slēpņa koordināšu (un aprakstu) iegūšanu – GPX failu lejupielādi. Kad tas veiksmīgi izdarīts, tad šie faili tiek pārsūtīt manam primārajam GPS – Garmin GPSMap 60CSx izmantojot visnotaļ vienkāršo programmu “Easy GPS” (http://www.easygps.com/). Jautāsiet kādēļ pa taisno no geocaching.com nepārsūtu datus izmantojot funkciju “Send to My GPS”, tam ir trīs iemesli – a) Noklusēti izmantojot “Send to My GPS” funkciju manā GPS uztvērējā slēpnis tiek saglabāts pēc slēpņa GC koda un sadaļā piezīmes tiek ierakstīts slēpņa vārds, taču izmantojot “Easy GPS” slēpnis tiek saglabāts pēc slēpņa vārda un sadaļā piezīmes tiek saglabāts slēpņa hints, b) Par cik manam GPS uztvērējam nav “Paperless” funkcija, tad šo funkciju nodrošinu izmantojot manu sekundāro GPS – mobilo telefonu Nokia E52, kuram ir aplikācija, kas nodrošina to, šai aplikācijai nepieciešams jau iepriekš minētie GPX faili, c) Ja mans primārais GPS kāda iemesla dēļ pārstāj darboties (saplīst, beidzas baterijas), tad saglabātos GPX failus varu izmantot, lai orientētos izmantojot iepriekš minēto tālruni.

2. Garmin GPSMap 60CSx. Laikam vissvarīgākais darba rīks ir primārais GPS uztvērējs. To ņemu līdzi ne tikai slēpņojot, bet arī dodoties kādā garākā pārbraucienā vai meklējot kādu konkrētu adresi galvaspilsētā. Jāsaka, ka šis aparāts pilda savas funkcijas godam. Atšķirībā no skārienjūtīgajiem aparātiem ar šo var ērti darboties arī ziemā, kad cimdi ir vitāli nepieciešami rokām, lai arī esmu tikai vienu touchscreenModeli testējis un kādu laiku gribējis pārdot šo aparātu, lai iegādātos kādu no Oregon sērijas modeļiem, nācu pie apskaidrības, ka man tas nav nepieciešams. Lai arī mans GPS ar četru krāsu (dzelteni pelēku, sarkani pelēku, zili pelēku un pelēki pelēku) ekrānu nav tik košs un izšķirtspēja ir krietni zemāka par, piemēram, iepriekš minētajiem Oregon modeļiem tam ir ilgāks darbības laiks tieši iepriekš minēto faktu dēļ. Var teikt šis modelis ir tāds kārtīgs “melnā darba” darītājs, viņam neinteresē – augstceltnes, koki, kalni vienmēr ir satelīta signāls +/-3 m. Bieži vien ieejot ēkās signāls joprojām saglabājas ar +/-11m stipru signālu. Man nebūtu problēma paņemt šo ierīci aiz melnās antenas (attēlā redzamās) un sākt iekaustīt zombijus, kuri līdz ar pasaules gala iesākšanos sāk visiem uzbrukt tieši tad, kad slēpņoju. Tik izturīgs ir šis modelis.

3. Nokia E52. Sekundārais GPS uztvērējs un “paperless” funkciju pildošais aparāts. Brīžos, kad nevaru iztikt tikai ar hintu, kas rakstīts Garminā un nepieciešama detalizētāka informācija par slēpni tiek likta lietā fantastiska symbian aplikācija “SmartGPX” (http://www.smartcaching.de/smartgpx.html). Aplikācija ir fantastiska un tai ir visas nepieciešamās funkcijas, neieslīgšu visās, jo tās ir daudz, tādēļ, ja jums ir (novecojis) uz symbian operētājsistēmas balstīts telefons tiešām iesaku šo ūber-kruto aplikāciju. Bez šīs aplikācijas lietoju arī “UTM Converter” (http://utmdata.blogspot.com/), kas spēj konvertēt populārākās koordināšu sistēmas no … uz …, lieti noder brīžos, kad parādās nestandarta koordināšu sistēma – WGS84 DDD MM.MMM. Vēl, protams, tiek lietotas “Ovi Kartes’” ar bezmaksas kartēm pēc izvēles. Vēl divas aplikācijas, kuras izmantoju ļoti reti – “UpCode” (http://www.upc.fi/en/upcode/), lai nolasītu QR kodus un “Flashlight” (http://store.ovi.com/content/76609?clickSource=search), lai brīžos, kad pie rokas nav lukturītis, bet nepieciešams kāds gaismas avots tālrunis godam pildītu šo funkciju.

4. Paraksts. Bildē redzams mans paraksts, kuru ielīmēju logbook’ā. Šo ideju paņēmu no vācu slēpņotājiem Islandē. Tur šādus uzkrītošus parakstus varēja pamanīt diezgan bieži. Tad nu arī es pēc kāda laika izdomāju, ka man šādu vajag, aizguvu dizainu no kādas internetā atrastas bildes, mazliet pieliku no sevis un tā izveidojās šis. Pirmie 100-mts paraksti bija uz parastām papīra lapām un tie bija ar līmlenti jāpielīmē pie logbook’iem, kas aizņēma salīdzinoši ilgu laiku kā arī bija jāņem papildus šķēres un līmlente mugursomā, tad nu pēc pirmo 100-ts slēpņu “iezīmēšanas” radās idejas, kad parakstus jāprintē uz līmpapīra. Tad nu nākamie 100-ts paraksti tika izveidoti uzprintējot tos uz iepriekš minētā materiāla, rezultāts ir ļoti labs. Ielogoties var ļoti ērti, paraksts ir košs un pamanāmas kā arī ērti lietojams. Protams “Micro” tipa slēpņos parakstus nelīmēju, jo viņi aizņem salīdzinoši lielu laukumu logbook’ā (3x5cm). Visi paraksti tiek turēti “stilizētā kārbiņā”, kuru ieguvu no atmiņas kartes iepakojuma, atlika tikai izgriezt, piededzināt stūrīšus un radās “parakstu maciņš”.

5. Rezerves akumulatori. Te laikam komentāri lieki, rezerves akumulatori vajadzīgi gan Garmin GPSMap 60CSx, gan fotoaparātam Sony Cybershoot DSC W330. Pašlaik vēl neesmu iegādājies Sanyo eneloop tipa baterijas, bet no lasītās informācijas saprotu, ka šī ir izvēle #1, ja runa iet par GPS uztvērējiem.

6. Fotoaparāts. Fotoaparāts kā jau fotoaparāts. Lieti noder multi-slēpņu posmu fotografēšanai, zemes slēpņu fotografēšanai un galvenokārt iemūžinot kādu skaistu dabasskatu, pašu slēpni, vai tā saturu.

7. Lukturītis. Nesen iegādājos šo rīku un tagad tas ceļo manā slēpņotāja somā. Neesam naivi, agrāk vai vēlāk tu izjūti nepieciešamību pēc mākslīga gaismas radītāja, vienalga vai tu slēpņo naktī, vai arī slēpnis atrodas kādā alā, tiltā, notekcaurulē vai tumšā caurumā. Lukturītis kā lukturītis… 3 AAA tipa baterijas un 51 LED gaismiņa, kas rada vidēju apgaismojumu. Viegls, ērts un atšķirībā no vairuma lukturīšiem izgatavots no alumīnija vai kāda vieglā metāla.

8. Cimdi. Atkārtošos, bet cimdi kā jau cimdi. Visur tur, kur roku bāzt bez cimdiem roka neceļas, vai nav ieteicams. Lieliski pilda savu funkciju. Pirkti “Depo” par latu ar santīmiem.

9. Viss pārējais. Pēdējā punktā ir viss tas, ko ēdu un dzeru. Parasti 0,5 L  ūdens pudelīte kāds našķis, piemēram, ananāss. Dažreiz kāds ābols vai šokolādes sieriņš. Principā kāds auglis vai kāds intensīvs, cukuru, saturošs produkts, kas ātri pārstrādājas ogļhidrātos un dod enerģiju slēpņot visu dienu. P.S. Gribēju vēl ielikt sava riteņa bildi, bet nu tas būtu pārāk garlaicīgi.

Kāda ir tava slēpņotāja mugursoma? Kas tajā ir labs un interesants? Varbūt ir kāda “must have” aplikācija vai programma datoram/tālrunim?

Sapnis par “bračkām” un Dzintaru!

sapnis-par-brakckam-01
Rakstīšu ātri un īsi, jo sapņi ilgi galvā neturas un drīz arī uz lekciju jāskrien. Gribēju vienkārši pastāstīt par to kāda “kalibra” sapņi man rādas ikdienā… Nezinu vai tas, ka Romāns no mana draugu loka ir stāstījis dažādus piedzīvojumus ar čigāniem studiju laikā un sākot strādāt Rīgā, vai tas, ka vakar izlasīju rakstiņu Spoki.lv par čigāniem radīja vajadzīgo zemapziņas augsni, lai vai kā…

Daļu no sapņa es ar Romānu norunāju pa telefonu lietojot hand-free ierīci kamēr viņš stāstija, ka esot darbā un īsti neesot ko darīt. Kamēr es runāju paralēli pārvietojos pa dažādām ielām un uzņēmumiem. Līdz brīdim, kad Romāns vaļsirdīgi atzinās, ka viņam patīkot vienas no Dzintara ražotajām smaržām un viņš  cerot, ka Dzintars joprojām šīs smaržas ražo (nosaukumu neatceros), jo tās esot labas un vienīgās no Dzintara ražotajām, kas esot lietojamas. Tad nu pēc sarunas beigšanas ar Romu izdomāju, ka vajadzētu paGooglēt, kur Tukumā atrodas tuvākais Dzintara produkcijas veikals. Pagooglēju, atrodu, esmu klāt –  bet tur veikals pilns ar čigāniem un pats pārdevējas arī ir čigāns. Īsi neieslīgstot sīkumos uz letes ir kaut kādas sporta bikses, hoodie-ji un vēl kkas. Hoodie-ji maksā 15 naudiņas (ne latu vai kādu man redzētu naudas vienību, tādēļ saucu par naudiņām). Ir daudz dažādi dialogi, kas sākas ar “ēēēē, bračka…” un iespēju kā apčakarēt pārdevēju, lai nopirktu hoodie-jus lētāk, taču pircējčigāni runājot un kaulējoties aizmirst to, kad pārdevējs arī ir čigāns. Emociju vilnis ir augstākajā punktā, kad viens no pircējiem paņem divus hoodie-jus (viens hoodie-js = 15 naudiņas) izvelk 20-mit naudiņas dod pārdevējam un saka: “ēēē, bračka, zin kā, es tev dodu 20-mit naudiņas un ņemu šitos divus apģērba gabalus un pārējās desmit naudiņas noraksti uz “I care about my family” naudiņām…” uz ko pārdevējs atbild: “ēēē. bračka, mošh paņem divus tos apģērba gabalus samaksā man 30-mit naudiņas un pieskaiti klāt vēl manas 0 “I don’t give a fuck” naudiņas…” uz ko pircējs izvelk maku un samaksā atlikušās 10 naudiņas neminstinoties. Protams, ka sapnī neuzprasīju vai Dzintars vēl ražo mana drauga mīļākās smaržas un cik “naudiņas” tās maksā… :)

Ceru, ka šis nedaudz sniedza ieskatu cik “smagus” sapņus es sapņoju… :D Bez šī bija vēl kādi 2-3 “dialogi” starp “bračkām”, bet šis bija spilgtākais un manuprāt smieklīgākais. Ja es censtos meklēt kkādā sapņu grāmatā sapņa nozīmi, diez vai tur būtu izskaidrojums vārdu salikumam “čigāns, kurš brīvi izsakās angliski”. :)

Cita tautasdziesma.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Šodien skatījos oranžā portāla dienasgrāmatas ierakstus un pamanīju, ka ir video no Baibas un tautas deju kolektīva “Banga”  ar divām dejām, kuras ar godu varu teikt esmu dejojis sen atpakaļ, tad, kad tās bija tik tikko pierakstītas uz papīra un realizētas dzīvē. Šīs abas dejas par, kurām es runāju ir “Cita tautasdziesma” un “Latvieši”. Lai arī toreiz abas dejas neieguva godpilnas vietas vai milzu titulus tās tika atzītas par labu esam, lai tiktu iekļautas “Kurzemes novada deju svētkos”, Ventspilī. Tad arī citiem kolektīviem šīs dejas bija jāapgūst un iespējams tā ir izskaidrojams tas, ka dejai “Cita tautasdziesma” ir 8000 skatījumi, kas man lika arī uzrakstīt šo īso bloga ierakstu. Man tas liekas sasodīti daudz, es nebiju pievērsis šiem skaitļiem uzmanību, jo pārsvarā ievietoju šos video, lai citi var apskatīties (vajadzības gadījumā pamācīties), bet galvenokārt tādēļ, lai varu tos embaddēt kaut vai taj pašā oranžajā portālā. Tad nu šodien, kad apskatījos saviem ievietotajiem video skatījumu daudzumu biju patīkami pārsteigts.

Pirmajiem septiņiem video ir vairāk kā trīs tūkstoši skatījumi, kas manuprāt ir nekas cits kā WOW.

Ja paskatamies uz apmeklētākā video statistiku, tad skaidri redzam momentu, kad citi deju kolektīvi sāka mācīties šo deju… Puse no “skatījumiem” (tas ir pareizais vārds?) ir iegūti atsaucoties uz citiem tautas deju video no mana profila…

Pat nezinu ko vēlos ar šo visu pateikt, laikam jau tikai to, ka es lepojos ar to, ka dejoju un man pietrūkst ļoti šī burvīgā nodarbe. Žēl, ka vairs nav pieejama videokamera un statīvs, tik vitāli nepieciešamās divas lietas, lai taptu apmierinošas kvalitātes video ar kuriem padalīties. Joprojām neesmu slēdzis veco (http://www.zevid.lv/tdasvita/)  TDA “Svīta” mājas lapu, kas tagad izskatās tik smieklīga, jo gaidu jauno (http://www.tda-svita.lv/) versiju ar lielu nepacietību. :)