Kategorija ‘Sajūtas’

Kā es mācos no jauna braukt ar riteni.

Jau labu laiku pašreizējais pārvietošanās līdzeklis (21″ kalnu divritenis) liekas savu laiku nokalpojis. Šo ērto, izturīgo un kvalitatīvo pārvietošanās līdzekli saņēmu devīto klasi beidzot. Cik tas bija sen?! Kādi prieki tie bija?! Cik labi tas ripoja?! Un cik ātri ar to varēja mīties?! Pietiks ieslīgt nostaļģijā. Viss mainās un iet… (kkāds pārgudrs teksts par to, ka laiks nestāv uz vietas) un beidzot arī es eju laikam līdzi, vai tieši pretēji. Eju laikam pretī (pagātnē). Kā? – Nomainot kalnu divriteni uz fiksēta ātruma divriteni (tautā sauktu par “fiksīti”). Beidzot izdevās atlicināt nedaudz naudiņas un pēc rūpīgas LV/EU/USA tirgus papētīšanas sapratu vairākas lietas. Salikt savu riteni ir dārgi, vēl dārgāk ir salikt to riteni tā, lai viņš arī pēc kkā izskatās, jo nebūsim naivi – fiksītis nav tikai pārvietošanās līdzeklis, tas ir stila un dzīvesveida elements (vismaz tā f*king hipsteri to cenšas pasniegt). Ne velti sen, sen rakstīju – Uz skaistu meiteni ar fiksīti atskatos divreiz. Sausais atlikums: EU (UK) viss ir dārgi, ļoti dārgi un par shippingu ir jāmaksā. USA ir lēti un kvalitatīvi, bet pieskaitot shippinga izmaksas cena sanāk tāda pati kā UK (lasīt: ļoti dārgi). Un LV, nu ar LV ir interesanti. Ir vairāki  varianti. Par to summu, kas man bija pieejama sanāk principā pats lētākais gals – Ķīna vai ASV, no kuriem otri esot labāki un tādejādi arī nedaudz dārgāki. Par Brūkleni/Trasi/Piens Velo/MiiT aizmirstam. Lai vai kā ar riteņiem/mašīnām esot tāpat kā ar sievietēm, tās nav jāmeklē… Īstā pati atnākot pie tevis. :) Tā bija arī šoreiz. Atlika vienreiz pamanīt, pameklēt info par konkrēto riteni, lai saprastu, ka šis ir īstais. Pirmo reizi braucot  sajūtas bija līdzīgas kā satiekot sen nesatiktu draugu – visi joki tiek uztverti no pusvārda. Un tā, mans jaunais pārvietošanās rīks: Mazā Žilete (jo katram pārvietošanās līdzeklim vajag dot sieviešu dzimtas vārdu).

UPDATE: Ar bremzēšanu (“skidošanu”) man iet grūti. Sanākt diezgan nekontrolējami un tikai uz labo pusi, bet šeit tikai un vienīgi mācīšanās vaina. Kopējā braukšanas bauda ar katru dienu palielinās. Esmu sajūsmā par konceptu un vienkāršo viena ātruma principu. Esmu paspējis jau vienreiz ieskriet Akmens tilta konstrukcijā, bet tas ir sīkums. Tāpat esmu jau paspējis pārsist savu pirmo kameru un iemācījies mazliet nomainīt to. Nedaudz apgūstu arī bremzēšanu uz kreiso pusi, lai gan pagaidām tas ir diezgan neveikli un neefektīvi. Principā esmu sajūsmā par savu pirkumu. :)

John Neeman jostas

Slinkum, slinkum, laid mani vaļā. Šim ierakstam vajadzēja būt publicētam jau sen, sen, sen. Bet dzīvē viss nenotiek tā kā tam vajadzētu notikt.  Long story short – kādu laiku atpakaļ visas vecās bikšu-turētājas – jostas – bija beigušas kalpot un steidzami vajadzēja iegādāties jaunas. Skatījos gan lētas, gan ne-tik lētas firmas un modeļus, līdz beidzot iedomājos, ka Latvijā arī ir viens varen kvalitatīvs un unikāls ražotājs. Laikam vēlme atbalstīt vietējos ražotājus un patika pret zīmolu un konceptu kā tādu lika izvēlēties John Neeman jostas (http://www.neemantools.com/en/products/leather-belts). Izvēlējos divas dažādas un pirms iegādes sazinājos ar ražotājiem izmantojot FB. Uzrakstīju cilvēcīgu vēstuli, ka sekoju jau sen viņu produkcijai un patīk tas kā un ko viņi ražo, un vai nav iespējama kāda “vietējā pircēja” atlaide, jo pasūtījumi viņiem netrūkst un gandrīz visu produkciju viņi eksportē uz ASV un EU valstīm. Liels bija mans pārsteigums, kad tikpat cilvēcīgi un laipni man atbildēja, par ko vēl lielāks pārsteigums – iedeva arī vērā ņemamu atlaidi. Jau pēc divām/trim nedēļām pa pastu saņēmu kāroto rezultātu. Nu jau vairākus mēnešus valkāju abas josta un esmu ļoti apmierināts. Kvalitāte, personīga attieksme un skaists rezultāts ir tas, kas vislabāk raksturo manu pieredzi ar John Neeman. Zemāk bildes un linki. Pasūtiet kvalitatīvas lietas un sildiet Latvijas ekonomiku. :)

#SvinamDzīvi

Svinam dzīvi… par ko man svinēt to? To svinu es par paša dzīvi.

Vislabāk, ja dzīves svinēšanu var ietver pašā dzīvē, ne nost no tās, ne daļēji – kripatiņu svinēt nav pareizi, bet dzīvojot dzīvi, svinēt to… Tas ir jāmāk un to ir grūti iemācīties, bet dažreiz dzīve atnāk pie tevis un neko nejautājot ļauj tev piedzīvot to otrreiz, atdzimšanas sajūtu – tev kaut kas ir jāmeklē, tev kaut kas ir jāatrod. Tikai dažreiz ar piespiešanos, bet biežāk no paša gribas, tu atrodi to sajūtu un tāda pašlaik ir man. Šis ieraksts ir nesakarīgi nesvarīgs jums, bet man, OOOO, man tas liks atcerēties šo brīdi… brīdi, kad svinu dzīvi (gandrīz ar atskaņām).
Ir kā tai stāstā. Tu zini, tai stāstā, kuru tu neesi lasījis, bet zini – Viss sākums ir paša gals, visa gals ir paša sākums. Un tagad ir gals, kur man vajadzētu būt izmisušam un bezpalīdzīgam, bet es neesmu. Es saprotu, ka problēmas manī, ir manas problēmas un tu tās nekad neiegūsi. Šis man atsauc atmiņā sakāmvārdu, ka “tikai ar vārdiem tu gribi citu problēmas, tās noveļot uz saviem pleciem… tā izdarot tie tavi pleci paliek tik smagi, ka drīz tie atrodas pie taviem ceļiem un, ne-cik vēlākā arī pie zemes… tu esi no-SPIESTS savā vietā, un apzinies to!” – iespējams apziņa uz doto brīdi ir daudz sāpīgāka par fiziskām sāpēm un tas tevi biedē. Tas biedē arī mani, bet es nebīstos. Es metu izaicinājumu un saprotu, ka tas, kas ar mani noticis ir labākais manā dzīvē. To var noliegt. To var apstrīdēt, bet to nevar sajust.

Un ja runājam par sajūtām – pašlaik ir sajūta – #SvinamDzīvi , es paskatos apkārt, jā, sajūta ir transformējusies. Es viegli nosmaidu, tu zini to manu smaidu, tu to esi redzējis vismaz vairāku desmitu reižu manā sejā…, un sejā redzams man – #SvinamDzīvi, bez liekā, bez apkārt neesošā un nevajadzīgā. Tu esi nevajadzīgais. Tu esi liekais. TU ESI NEESOŠAIS! [youtube_sc url=”http://youtu.be/H1uENDdMVo4″ autohide=”1″ autoplay=”1″ hd=”1″]

Nākotne

Kad tu būsi savādāka es būšu citādāks, un otrādi.

Pavasaris atgā…

Pavasaris atgādina… Ziema piesedz, bet pavasaris atkailina un līdz ar to arī atgādina kā bija tad, kad bija. Bija tā kā bija, lai paliek – es nebaidos – pavasaris un jauks laiks, man jauns džemperītis un tuvojas vasaras brīvlaiks. Tagad man ir pāris gadus vecs džemperītis, bet citiem jaunas mašīnas un visas Audi, ar dažiem Bavārijas izņēmumiem. Un tu nejauši atskārt, kad pa lielam nekas nav mainījies, vai tieši pretēji – es un mans sarkanais koferis, kas ar mazo ritentiņu lielo skaņu brauc pa pagasta asfaltēto ceļa pusi rada milzu izbrīnu. Meitene, kas tikko ienākusi Tukuma autoostā par daudz kārto savus matus, liekas, ka es viņu pazīstu, ja ne pazīstu, tad pazinu ”točna”. Šī meitene asociējas ar to reizi, kad pa ceļam piebeidzām jocīga paskata (ruma?) pudeli kopā ar Romu. Madara viņas māsas vārds. Santa, jā, viņu sauc Santa B, lai gan pārliecināts neesmu un arī laikam nebūs iespējas to noskaidrot, tas nekas – es neuztraucos, jo tas ir mazsvarīgi, tas bija cits laiks, tagad ir cits… Aritas B d-grāmatas ieraksts lika aizdomāties par to, ko es vēlējos pirms pieciem gadiem, ko es vēlos tagad un, kas ir mainījies. Joprojām skan manās ausīs tie paši mūzikas skaņdarbi, kas, pirms pieciem gadiem. Vai tas ir tāpēc, ka tikai virspusēji mums liekas, ka mēs mainamies un mainās mūsu apkārtējā vide? Izdodam rudeni, tas nekas, pavasaris reversā noteikti ir rudens, un, ja man būtu iespēja Buša un Viestura albūmu atskaņotu reversā, tad es tā noteikti darītu, bet mans vecais playeris aprobežojas ar tik ļoti vajadzīgo play funkciju un retāk izmantoto pause. Mazāk laika, vairāk laika, mācības. Taisnība. Paziņojumā rakstīts, ka Džūkstes autobusi 6:40, 17:50 nekursēs. Daudz vecu cilvēku mirst, jocīgi, ka esi viņus pazinis piecus, desmit gadus, bet tagad tikai zini viņu vārdu, iespējams, uzvārdu un to, ka datubāzes kolonā par deklarēto dzīves vietu tiek ierakstīts statuss – miris. Stilīgi nomirt Lieldienās, jo tad iespējama maza varbūtība augšāmcelties. Labi liksim Jēzu mierā.