Kategorija ‘Slēpņošana’

Mans Slēpņošanas Aprīkojums pēc diviem gadiem (#geocaching)

Pirmajā maijā apritēs divi gadi kopš mana pirmā bloga ieraksta, kurā stāstiju par to, kas man kā slēpņotājam kabatā un kā es to izmantoju. Nolēmu, ka ir pagājis pietiekami ilgs laiks un šis tas manā inventārā ir nomainījies. Tādēļ laiks atjaunotajai versijai.

Garmin Montana 650
Svarīgākais no instrumentiem – primārais GPS. Kādu laiku atpakaļ plānojot iegādāties jaunu GPS izvēlei par labu krita Garmin Montana 650. Lai arī izmēros stipri lielāks par Oregon sērijas navigācijas ierīcēm un bez Wherigo atbalsta visādi citādi ir galvas tiesu pārāk. Lielais (4″) un precīzais ekrāns nodrošina lielisku pārvietošanos pa karti. Kartes ielādes laiks pietuvinot/attālinot arī ir stipri ātrāks salīdzinot ar vecās sērijas Oregon’iem. Lai arī sākumā plastmasīgais korpuss nepārliecināja par šīs ierīces izturību laikam ejot un ierīcei krītot, atsitoties un peldot varu teikt, ka viegli šo ierīci nav iespējams nobeigt. Ļoti pozitīvs aspekts ir divu tipu enerģijas padeve – līdzi nāk akmulators, kurš ierīci spēj “pabarot” aptuveni 7-9 stundu robežās aktīvi slēpņojot. Savukārt otrais enerģijas padeves veids – 3xAA tipa baterijas dod iespēju pagarināt GPS darbības laiku vēl par 6-7 stundām. Kopumā esmu ļoti apmierināts un savienojot šo ierīci ar GSAK programmatūru rodas ļoti spēcīgs slēpņošanas instruments.

Samsung Galaxy S3
Sekundārais GPS, jeb “brīvdienu” GPS ir būtiska priekšrocība. Lai arī primārais GPS ir ļoti ērts, tas ikdienā nevienmēr tiek nēsāts līdzi. Gadījumiem, kad ātri nepieciešams noreaģēt (FTF :)) ļoti noder Samsung Galaxy S3 – salīdzinoši ar Nokia 6110 Navigator un Nokia E52 telefoniem, šī ierīce ātrāk pieslēdzas satelītiem, signāls ir spēcīgāks un GPS funkcija strādā precīzāk. Pieraduma pēc izmantoju C:Geo oficiālās aplikācijas vietā. C:Geo arī ir live map (Google Map) atbalsts, kas nav oficālajai aplikācijai.

GSAK
Jau iepriekš minētā programmatūra ar, kuras palīdzību var izdarīt visu. Visu? Jā, visu arī uztaisīt siermaizīti. Lai arī pirmajā brīdī tā liekas sarežģīta un nepārskatāma iemācoties ar to darboties slēpņu pārvaldīšana kļūst viegla, it sevišķi pie liela slēpņu skaita.

LED Lenser MT7
Pēc diezgan aizraujoša piedzīvojuma vētrainā naktī četratā dodoties pēc Ainažu mola slēpņa ar diviem švakiem lukturīšiem tika pasūtīts šis darba rīks. Maksāja ap 90$. Lukturītis tiek darbināts ar 4xAAA tipa baterijām. Darbības laiks ir precīzs specifikācijā norādītajam. Ļoti noder maināmā fokusa funkcija, kas dod iespēju raidīt ļoti spēcīgu gaismas staru tālumā, bet citās situācijās izkliedēt staru tuvumā tadejādi nosedzot lielu diamteru ar gaismas kūli. Vienīgais, būtiskais mīnuss – atstājot baterijas lukturītī nedēļas laikā mikroprocesors norij visu enerģiju un piemirstot par šo faktu tu vari atrasties situācijā, kur lukturītis strādā minūtes desmit un izbeidzas. Plānojot iegādāties profesionālu lukturīti iesaku kārtīgi papētīt šo lapu.

Zīmogi, Uzlīmes
Ejot laikam un saprotot, ka slēpņošana nebūs tikai viegla aizraušanās un plāno to darīt ilgtermiņā neapzināti (vai ļoti apzināti) piedomā pie sava tēla, rokraksta, jo slēpņošanas komūna Latvijā ir ļoti maza un visi vairāk vai mazāk viens otru pazīst. Tad kādēļ nelikt par sevi manīt ar kādu krāsainu uzlīmi, kuru ielīmē slēpņa logbookā?! Šo ideju aizņēmos no Islandes un joprojām man ir palikusi saujiņa uzlīmju, kuras retā reizē ielīmēju, lai logbooku padarītu mazliet krāsaināku. Jaunums, ko pavisam nesen radīju ir zīmogs, kuram var uzstādīt datumu. Tādejādi nošaujot ar vienu šāvienu divus zaķus – 1) sekundes laikā tiek parakstīts logbooks, kas sākotnēji liekas nenozīmīgs, bet saskaitot dienas (vai gada) laikā iztērēto laiku pielogojot atradumu ar roku saproti cik daudz laika esi ieekonomējis, 2) glīts zīmogs izceļas uz pārējo ar roku rakstīto parakstu fona, sīkums, bet patīkami. Vēl tikai piezīmēšu, ka ļoti kvalitatīvu un atsaucīgu sadarbību saņēmu no Rīgas Zīmogu Fabrikas, kurai tajā brīdī bija 30% atlaide zīmogu izgatavošanai.

Kāpšanas inventārs
Laikam ejot un prasībām augot tika iegādāts arī kāpšanas inventārs, kas nodrošina piekļūšanu vietās, kur bez spējas lidot tas nebūtu iespējams, jeb nebūtu pietiekami droši. Esmu iesācējs šajā ziņā un visai vāji orientējos, bet palēnām mācos.

Ekselences saldējumu kārba
Šī kārba manā mugursomā jau ir vairākus gadus, kas tajā atrodams? Dažādi sīkumi, kas nereti noder – fotofilmiņu konteineri, logbooki, ja nepieciešams kādu slēpni atjaunot. Silīcija gēls, kas uzsūc mitrumu. Vienreizējo galda piederumu komplekts, lieka pildspalva, TB, lieks bateriju komplekts un vēl šis tas. Tā teikt, viss tas, kas atsevišķi somā radītu haosu, bet kopā ērti un viegli atrodams.

Sanyo Eneloop baterijas
Kā pēdējo pieminēšanas vērto ekipējuma sastāvdaļu jāmin Sanyo firmas ražotos akmulatorus (AA, AAA tipa) un pašu lādētāju. No visām līdz šim izmēģinātajām vairākkārt lādējamajām baterijām (akmulatoriem) neviens ražotājs (akmulatoru sērija) nav devusi tik labu rezultātu kā šīs firmas ražotās. Viennozīmīgi iesaku. Tikai sūtot no Ebay uzmanīgi jāskatās cik daudz mAh ir akmulatoram. Piemēram, lētākie AAA tipa – 750mAh, taču ieteicams pirkt 1000 mAh.

Mans Slēpņošanas Aprīkojums (#geocaching)

Jau kādu laiku atpakaļ vēlējos ko jaunu ierakstīt savā blogā. Tikai nebija nekas TĀDS un arī slinkums bija pie vainas. Tad nu pāris dienas atpakaļ slēpņojot izdomāju, ka varētu uzrakstīt par to, ko ņemu līdzi un kā gatavojos slēpņošanai. Esmu to sācis relatīvi nesen tādēļ būtu interesanti dzirdēt, kas citiem geocacheriem somās un kabatās. Iespējams, ka kādam noderēs kāda ideja no manis uztaisītā saraksta. Tā tad ķeramies vērsim pie ragiem:

1. Easy GPS. Viss sagatavošanās process laikam sākas ar katra slēpņa koordināšu (un aprakstu) iegūšanu – GPX failu lejupielādi. Kad tas veiksmīgi izdarīts, tad šie faili tiek pārsūtīt manam primārajam GPS – Garmin GPSMap 60CSx izmantojot visnotaļ vienkāršo programmu “Easy GPS” (http://www.easygps.com/). Jautāsiet kādēļ pa taisno no geocaching.com nepārsūtu datus izmantojot funkciju “Send to My GPS”, tam ir trīs iemesli – a) Noklusēti izmantojot “Send to My GPS” funkciju manā GPS uztvērējā slēpnis tiek saglabāts pēc slēpņa GC koda un sadaļā piezīmes tiek ierakstīts slēpņa vārds, taču izmantojot “Easy GPS” slēpnis tiek saglabāts pēc slēpņa vārda un sadaļā piezīmes tiek saglabāts slēpņa hints, b) Par cik manam GPS uztvērējam nav “Paperless” funkcija, tad šo funkciju nodrošinu izmantojot manu sekundāro GPS – mobilo telefonu Nokia E52, kuram ir aplikācija, kas nodrošina to, šai aplikācijai nepieciešams jau iepriekš minētie GPX faili, c) Ja mans primārais GPS kāda iemesla dēļ pārstāj darboties (saplīst, beidzas baterijas), tad saglabātos GPX failus varu izmantot, lai orientētos izmantojot iepriekš minēto tālruni.

2. Garmin GPSMap 60CSx. Laikam vissvarīgākais darba rīks ir primārais GPS uztvērējs. To ņemu līdzi ne tikai slēpņojot, bet arī dodoties kādā garākā pārbraucienā vai meklējot kādu konkrētu adresi galvaspilsētā. Jāsaka, ka šis aparāts pilda savas funkcijas godam. Atšķirībā no skārienjūtīgajiem aparātiem ar šo var ērti darboties arī ziemā, kad cimdi ir vitāli nepieciešami rokām, lai arī esmu tikai vienu touchscreenModeli testējis un kādu laiku gribējis pārdot šo aparātu, lai iegādātos kādu no Oregon sērijas modeļiem, nācu pie apskaidrības, ka man tas nav nepieciešams. Lai arī mans GPS ar četru krāsu (dzelteni pelēku, sarkani pelēku, zili pelēku un pelēki pelēku) ekrānu nav tik košs un izšķirtspēja ir krietni zemāka par, piemēram, iepriekš minētajiem Oregon modeļiem tam ir ilgāks darbības laiks tieši iepriekš minēto faktu dēļ. Var teikt šis modelis ir tāds kārtīgs “melnā darba” darītājs, viņam neinteresē – augstceltnes, koki, kalni vienmēr ir satelīta signāls +/-3 m. Bieži vien ieejot ēkās signāls joprojām saglabājas ar +/-11m stipru signālu. Man nebūtu problēma paņemt šo ierīci aiz melnās antenas (attēlā redzamās) un sākt iekaustīt zombijus, kuri līdz ar pasaules gala iesākšanos sāk visiem uzbrukt tieši tad, kad slēpņoju. Tik izturīgs ir šis modelis.

3. Nokia E52. Sekundārais GPS uztvērējs un “paperless” funkciju pildošais aparāts. Brīžos, kad nevaru iztikt tikai ar hintu, kas rakstīts Garminā un nepieciešama detalizētāka informācija par slēpni tiek likta lietā fantastiska symbian aplikācija “SmartGPX” (http://www.smartcaching.de/smartgpx.html). Aplikācija ir fantastiska un tai ir visas nepieciešamās funkcijas, neieslīgšu visās, jo tās ir daudz, tādēļ, ja jums ir (novecojis) uz symbian operētājsistēmas balstīts telefons tiešām iesaku šo ūber-kruto aplikāciju. Bez šīs aplikācijas lietoju arī “UTM Converter” (http://utmdata.blogspot.com/), kas spēj konvertēt populārākās koordināšu sistēmas no … uz …, lieti noder brīžos, kad parādās nestandarta koordināšu sistēma – WGS84 DDD MM.MMM. Vēl, protams, tiek lietotas “Ovi Kartes’” ar bezmaksas kartēm pēc izvēles. Vēl divas aplikācijas, kuras izmantoju ļoti reti – “UpCode” (http://www.upc.fi/en/upcode/), lai nolasītu QR kodus un “Flashlight” (http://store.ovi.com/content/76609?clickSource=search), lai brīžos, kad pie rokas nav lukturītis, bet nepieciešams kāds gaismas avots tālrunis godam pildītu šo funkciju.

4. Paraksts. Bildē redzams mans paraksts, kuru ielīmēju logbook’ā. Šo ideju paņēmu no vācu slēpņotājiem Islandē. Tur šādus uzkrītošus parakstus varēja pamanīt diezgan bieži. Tad nu arī es pēc kāda laika izdomāju, ka man šādu vajag, aizguvu dizainu no kādas internetā atrastas bildes, mazliet pieliku no sevis un tā izveidojās šis. Pirmie 100-mts paraksti bija uz parastām papīra lapām un tie bija ar līmlenti jāpielīmē pie logbook’iem, kas aizņēma salīdzinoši ilgu laiku kā arī bija jāņem papildus šķēres un līmlente mugursomā, tad nu pēc pirmo 100-ts slēpņu “iezīmēšanas” radās idejas, kad parakstus jāprintē uz līmpapīra. Tad nu nākamie 100-ts paraksti tika izveidoti uzprintējot tos uz iepriekš minētā materiāla, rezultāts ir ļoti labs. Ielogoties var ļoti ērti, paraksts ir košs un pamanāmas kā arī ērti lietojams. Protams “Micro” tipa slēpņos parakstus nelīmēju, jo viņi aizņem salīdzinoši lielu laukumu logbook’ā (3x5cm). Visi paraksti tiek turēti “stilizētā kārbiņā”, kuru ieguvu no atmiņas kartes iepakojuma, atlika tikai izgriezt, piededzināt stūrīšus un radās “parakstu maciņš”.

5. Rezerves akumulatori. Te laikam komentāri lieki, rezerves akumulatori vajadzīgi gan Garmin GPSMap 60CSx, gan fotoaparātam Sony Cybershoot DSC W330. Pašlaik vēl neesmu iegādājies Sanyo eneloop tipa baterijas, bet no lasītās informācijas saprotu, ka šī ir izvēle #1, ja runa iet par GPS uztvērējiem.

6. Fotoaparāts. Fotoaparāts kā jau fotoaparāts. Lieti noder multi-slēpņu posmu fotografēšanai, zemes slēpņu fotografēšanai un galvenokārt iemūžinot kādu skaistu dabasskatu, pašu slēpni, vai tā saturu.

7. Lukturītis. Nesen iegādājos šo rīku un tagad tas ceļo manā slēpņotāja somā. Neesam naivi, agrāk vai vēlāk tu izjūti nepieciešamību pēc mākslīga gaismas radītāja, vienalga vai tu slēpņo naktī, vai arī slēpnis atrodas kādā alā, tiltā, notekcaurulē vai tumšā caurumā. Lukturītis kā lukturītis… 3 AAA tipa baterijas un 51 LED gaismiņa, kas rada vidēju apgaismojumu. Viegls, ērts un atšķirībā no vairuma lukturīšiem izgatavots no alumīnija vai kāda vieglā metāla.

8. Cimdi. Atkārtošos, bet cimdi kā jau cimdi. Visur tur, kur roku bāzt bez cimdiem roka neceļas, vai nav ieteicams. Lieliski pilda savu funkciju. Pirkti “Depo” par latu ar santīmiem.

9. Viss pārējais. Pēdējā punktā ir viss tas, ko ēdu un dzeru. Parasti 0,5 L  ūdens pudelīte kāds našķis, piemēram, ananāss. Dažreiz kāds ābols vai šokolādes sieriņš. Principā kāds auglis vai kāds intensīvs, cukuru, saturošs produkts, kas ātri pārstrādājas ogļhidrātos un dod enerģiju slēpņot visu dienu. P.S. Gribēju vēl ielikt sava riteņa bildi, bet nu tas būtu pārāk garlaicīgi.

Kāda ir tava slēpņotāja mugursoma? Kas tajā ir labs un interesants? Varbūt ir kāda “must have” aplikācija vai programma datoram/tālrunim?

Zviedrija

Šodien ejot uz bibliotēku sapratu, ka neesmu nevienu ierakstu veicis par Zviedriju. Ir jau pagājis labs laiks kopš nokļuvu šeit. Tad nu par visu, pavisam īsi un konkrēti. Ja tā pavisam, pavisam īsi, tad man iet labi, man patīk Zviedrija, man patīk skandināvu valstis un šeit sakārtoti-pakārtotais dzīves veids. Bieži salīdzinu Islandi ar Zviedriju un otrādi, galvenokārt tādēļ, ka manā galvā viņas ir līdzīgas, kā ir realitātē? Realitātē daļēji tā arī ir. Jāpiekrīt mana bijušā darba devēja teiktajam, ka Zviedrijā cilvēki ir sirsnīgāki un vairāk tendēti uz ģimeniskām, ne materiālām vērtībām.

Par zviedriem.
Par zviedriem viss ir ļoti vienkārši. Viņi ir lapini. Viņi nav uzbāzīgi, vai noslēgti, viņi ir laipni. Ja tu pieiesi un pajautāsi palīdzību viņi tev palīdzēs, neatkarīgi no vecuma vai angļu valodas zināšanām, kas starp citu ir ļoti labas. Neesmu saskāries šeit ar nevienu dusmīgu un aizkaitinātu zviedru. Tādi droši vien kaut kur dzīvo, bet vai nu viņus neviens nelaiž ārā, vai tādu ir ļoti maz. Kādēļ visa sabiedrība ir smaidīga un neuzspēlēti draudzīga? – Ekonomika.

Ekonomika.
Lielais vairums sabiedrības ir laimīgi tādēļ, ka viņiem nav jāuztraucas par visām tām ikdienas sīkajām problēmām, par kurām jāuztraucas mums. Tas nenormāli atvieglo. Pensionāram šeit nav jādomā par to, cik grammus gaļas viņš varēs ēst šodien, šeit pensionārs piebrauc pie veikala ar pagaišā gada Volvo markas autombīli. Šeit pensionāri aktīvi skrien pa gājēju celiņiem (gan jau arī slēpo un slido), viņiem vienkāršī nav jāstrādā, jo ir pensijas ar kurām var dzīvot, šeit pensionāri dara visu to ko vēlas un ir ļoti aktīva daļa sabiedrības. Var jau būt, ka šeit visu redzu skaistākās krāsās kā ir patiesībā, bet pat tajā pašā Islandē ekonomiskā ziņā (ar visu krīzi) viņi dzīvo ļoti labi, bet nav tās harmonijas, šeit manuprāt tāda ir. Es nesaku, ka nauda = laime, bet nauda ļoti atvieglo dažādas dzīves problēmas un šīs problēmas jau arī ir tās, kas ļoti lielā mērā ietekmē to cik sabiedrība ir laimīga. Ja mātei Latvijā nākot ziemai jādomā kā viņa saviem trīs bērniem nopirks ziemas zābakus, tad, protams, ka šeit tas viss ir daudz vieglāk. Pat vietējā lielveikalā visas pārdevējas vienmēr ir smaidīgas, iespējams, ka veikalam ir ļoti stingra politika attiecībā uz klientu apkalpošanu un tas ir labi slēpts, labi nomaskēts viltus prieks, tādā gadījumā viņas tik labi tēlo to prieku apkalpojot tevi, ka tu neizjūti žēlumu un to cik šis darbs ir slikts, Latvijas lielveikalu tīklos tā ir ikdiena, kad pārdevēja uz tevi skatās tā it kā tu viņai maizes kumosu no mutes būtu izrāvis. Zin, šeit bērnu iebaidīt ar “Nemācīsies, nāksies Willy’ā par pārdevēju strādāt” būtu daudz grūtāk.

Par universitāti.
Nezinu, vai esmu kaut kur pieminējis, stāstijis… Universitāte ir liela, daudz studenti un ar visiem 1000 apmaiņas studentiem no visām pasaules malām mēs esam minoritāte, jo zviedru studenti ir aptuveni 18x vairāk. Ko šeit var iemācīties? – Ļoti daudz ko, par astronautu gluži nē, bet izvēle ir liela. Pašiem zviedru studentiem visās valsts universitātēs studijas ir par brīvu. Studentu ciematiņā ir viss nepieciešamais – sākot no diviem lielveikaliem, frizētavas un datorveikala, beidzot ar zirgaudzētavu, diviem klubiem un pili. Principā vari nodzīvot visu semestri tā īsti neizkustoties no sava mazā, drošā burbuļa – studentu pilsētiņas.

Par laika apstākļiem.
Ar laika apstākļiem ir mazliet savādāk. Laika apstākļi kā tādi nav, ir tikai viens – lietus. Vismaz šajos mēnešos, kad ieradāmies, tad vēl smīkņājām par faktu, kad Vaxjo ir nokrišņiem bagātākā pilsēta Zviedrijā, tagad smiekli nenāk, nav jau tā, ka briesmīgi, tikai jāpierod, ka šeit nav ļoti saulains un lietus ir pierasta lieta, bet visādi citādi pēc tempratūras neatšķiras īpaši no Latvijas.

Par geocachingu.
Šeit esot esmu atradis kādus 50 cachus. Pirmo cachu ko atradu bija izveidojis tas pats cilvēks, kas Islandē slavenos piecus alu cachus. Pārsvarā šeit cachus izvietojuši divi cilvēki – Blue Suede un Bumba.se, idejas ir ļoti orģinālas un neredzētas, piemēram, viens no micro cachiem bija noslēpts piepē, ir bijis caches arī neīstā signalizācijas kastītē, kura piestiprināta pie sienas un izskatās pat ļoti īsta. Esmu iegādājies jaunu GPS, kas visu pasākumu ļoti atvieglo, principā nevaru sagaidīt cachošanu Latvijā. Rīt dodos uz Kopenhāgenu, tad nu iespējams arī tur tiks mazliet pacachots.

Tā man iet, iet man tā – labi.

Pēdējais un pirmais raksts.


Pēdējais un pirmais. Tāds ir šī raksta nosaukums. Pēdējais, jo šeit pēdējo reizi tiks pieminētas visas tās brīnišķīgās lietas, kas ar mani notika Islandē un pirmais, jo šeit iesāksies mans otrais piedzīvojums – Zviedrija.

Jāatzīst, ka man bija sagatavots un saglabāts gandrīz pabeigts rakstiņš par Islandi, par maniem darba kolēģiem, apstākļiem un nodarbēm, ko esmu tur piedzīvojis, bet kā jau tas nereti gadās modernās informāciju tehnoloģijas pieviļ. Tā notika arī šoreiz, raksts, kas bija saglabāts šeit pat pie melnrakstiem pēc kāda laika vairs nebija atrodams. Nosaukums rakstam bija, taču pats saturs nē. Tāpēc šoreiz būs jāiztiek bez visa tā, kas pazuda. Atbildot īsi un lakoniski:

  1. Islandes nacionālo ēdienu gatavoja trīs poļi,
  2. Islande ir elpu aizraujoša, skaista un noteikti unikāla valsts,
  3. Trīs mēnešos pieredzētais, redzētais un sajustais. To nevarētu izstāstīt, pat ja man atvēlētu trīs gadus. Tas vienkārši ir jāredz, jāsajūt un ja paveicas sajust, tad IZDZĪVOT.

Tas īsumā arī viss. Ja vēlies uzzināt kādus sīkumus, tad tikai dzīvē, pie tējas vai alus glāzes.

Pirmais raksts no Zviedrijas, Vaxjo precīzāk. Šeit dzīvošu, studēšu un centīšos sajust mazliet citas skandināvu valsts pulsu, ritmu un elpu.  Nezinu vai izdosies, tas arī nav svarīgi. Svarīgi ir krāt pieredzi, dzīves pieredzi tā teikt. :D  Un mācīties, izmantot to, ka tu vari ieiet jebkurā augstskolas ēkā 24 h dienaktī un mācīties. Cerams, ka tas man izdosies godam. Pat nezinu ko vēl, lai rakstu. Varbūt vienkārši strupi aprautus teikumus ar lakonisku jēgu. Willys ir mans top veikals, liels preču klāsts un cenas kā jau cenas. Dzīvoju vienīgajā studentu pilsētiņā Zviedrijā. Skolā mācās 19 000 skolēnu no kuriem ~1000 ir apmaiņas studeni. Apmaiņas studenti ir no visas pasaules. Plašāk pārstāvēts Āzijas, Indijas un Vācijas reģijons un valoda. Studentu pilsētiņa ir tiešām kā tajās amerikāņu filmās, tikai bez tā lētuma, lielajiem tusiņiem, jēlībām. Visur ir studenti, visi cenšas kko sasniegt un pārvarēt. Mums ir viena no retajām studentu pilsētiņām, kurām ir sava 100 gadīga pils. Ir grūti izstāstīt kā ir šeit, jo te viss ir pilnīgi savādāk. Šī universitāte un visa pilsētiņa ir iekārtota pēc domas: “Universitāte ir pakārtota studentiem, nevis studenti ir pakārtoti universitātei.” un šis mērķis ir sasniegts un strādā lieliski.

Šajā universitātē nav Latviešu tautas deja, bet ir ļoti daudz geocachi, ko atrast… Tā, ka beigu beigās ir win-win situācija.  Bildēs var redzēt apkārtni, mani, Kārli un studentu pilsētiņu. ;)

GeoCachings = jaunais hobijs.

Kas tad īsti ir geocachings ?Daudzi, protams, šo nodarbi zin, bet tie, kas nezin – ideja ir vienkārša. Jādodas uz interneta vietni: http://www.geocaching.com , jāpiereģistrējas un hobijs var sākties. Bija slinkums definēt šo nodarbi pašam, tāpēc http://lv.wikipedia.com skaidrojums:

Geocaching jeb slēpņošana ir nodarbe brīvā dabā ar GPS vai citiem navigācijas paņēmieniem, kuras mērķis ir visā pasaulē izvietot un meklēt konteinerus (sauktus par ģeoslēpņiem (angļu: geocache, cache). Tipisks ģeoslēpnis ir neliels ūdensnecaurlaidīgs konteiners (parasti sviestmaižu kārba vai munīcijas kaste), kura satur ierakstu žurnālu un pildspalvu. Lielākos konteineros mēdz atrasties dažādi maiņas priekšmeti, parasti rotaļlietas vai kādi mazvērtīgi nieki. Geocaching parasti tiek aprakstīta kā “augsto tehnoloģiju paslēpes”. Tai ir daudz kopīgu iezīmju ar orientēšanos, bagātību medībām unwaymarking, kas ir līdzīga spēle bez fiziskiem konteineriem.

Ģeoslēpņi šobrīd ir vairāk kā 100 valstīs visā pasaulē, visos septiņos kontinentos, ieskaitot Antarktīdu. Uz 2010. gada 9. martu pasaulē ir izvietoti vairak kā miljons aktīvi ģeoslēpņi, Latvijā — 1019. Kāds ir tipisks ģeoslēpņa saturs var redzēt augšējā bildē pa kreisi. Šo ģeoslēpni mēs atradām visai patālu no mūsu miesta. Slēpņa nosaukums “The Virgin”, ko 24.oktobrī 2007. gadā izveidoja zviedru komanda “Team Sjögren”.

Par geocachingu Islandē. Islandē geocach’i ir pārsvarā izvietoti lielākos un mazākos kalnos, akmeņu (lavas) laukos, alās un citos ievērojamos apskates objektos. Esmu meklējis pirms vairāk kā gada dažus geocach’šus kopā ar savu draugu un kursa biedru Kārli (http://twitter.com/karliskarelkovs). Jāsaka, ka tad, ja pareizi atceros mēs atradām divus no trīs dārgumiem (He, tikko kā būšu Valmierā Brenguļu alus darītavas cache kritīs). Mums nebija GPS ierīce, tāpēc tas bija salīdzinoši labs rezultāts, taču meklēt Islandē cache bez GPS ir, ja ne neiespējami, tad tuvu tam noteikti. Populārākā norāde cachiem ir “under some rocks” (“zem dažiem akmeņiem”). Tu pacel acis no zemes un skaties, ka nekas cits kā AKMEŅU LAUKS jau nemaz nav. :) Tas apmēram būtu tas pats, kas aizvest geocacheri uz Jūrmalas pludmali un norādē uzrakstīt “sands” (“smiltis”). Uz doto brīdi, kad rakstu šo postu esam devušies piecos geocaching’os. Ir atrasti 26 cache. Un tuvumā palikuši aptuveni 15 slēpņi (smaidiņi kartē ir atrastie cache, bet pārējie simboli –  zaļās/dzeltenās kastītes ir neatrasti slēpņi).

karte_IS
Mans paraksts. 
Geocaching’ojot pamanīju, kad ir geocacher’i, kas ierakstu žurnālā neieraksta ar pildspalvu, bet ielīmē savu parakstu. Tad nu, protams, arī man tādu sagribējis. Zemāk redzamais ir mans paraksts – visai krāsains un atmiņā paliekošs. Nav īpaši ko stāstīt, ja vienīgi, to, ka parakstu pielīmēju ar “skoču”, ne līmes zīmuli kā to dara citi. KenY21 lietotājvārds ar, kuru esmu reģistrējies http://www.geocaching.com un domājams, ka vārdu Latvia visi saprotu. :)

mans_geocaching_logo

Interesantākie slēpņi, nokļūšana līdz viņiem un to saturs. Jāsaka, ka galvenokārt ir “akmeņlauku cache’i” – kādā akmeņlaukā noslēpts cache, kas ir atrodams tikai un vienīgi pēc GPS koordinātēm. Šie cache ir interesanti, taču ne aizraujoši. Par laimi ir daudzi ļoti aizraujoši cache’i:

  1. Kalnos, kur ir nepieciešama zināma fiziska piepūle un gribasspēks. Un pēc sasniegtā mērķa īstenošanas paveras ļoti skaista ainava (sk. bildes).
  2. Alās, kur nepieciešama zināma baiļu pārvarēšana no tumsas, sikspārņiem un klaustrofobijas. Taču, kad iepriekš minētās bailes ir pārvarētas, vai ar tām sadzīvots, tad paveras fantastiski alu stalagmīti/stalagnīti (nevarēju jau 8.kl. atšķrit, kuri ir kuri), kolosāla aura un pavisam cita sajūta kā mākslīgi radītajās/izgaismotajās tūristu alās. Piemēram, vienā no alām, kas bija 100 m gara bija tikai seši cilvēki bijuši, kas ir izskaidrojams ar alas sašaurinājumiem (brīžiem jālien četrāpus). Šajā alā arī bija redzams kā pirms vairākiem tūkstošiem gadu plūdusi lava (sk. bildes).
  3. Uz pussalām/salām, kur var piekļūt tikai paisuma/bēguma (arī šitos neatšķiru no 8.kl. ģeogrāfijas stundas) laikā vai ar laivu. Ar noteikumu, kad tevi nenoknābās putni, kas perē savus mazuļus. :)
  4. Kā arī dažādās citās vietās ar interesantiem apskates objektiem. Kā Kristaps būtu teicis: “Nav jau tā, ka ir būts…”

P.S. Vienu rītu atverot logu šitāds “mazulītis” bija redzams aptuveni 200 m attālumā. :)

kugis_IS